Gribēju tā lēnām pa punktiem, par dažādām izvēlēm un stereotipisko domāšanu, bet laikam izlauzās vairāk par attiecību tēmu šajā kontekstā.
Esmu domājusi par to, cik daudz mūsu dzīvē nosaka gadījums un apstākļi, cik varam novelt uz cilvēka dabu vai tomēr viss ir atkarīgs no mūsu pašu izvēlēm.
Vai būtu labi, ja būtu kā attēlā?
Esmu sapratusi, ka izvēle, pirmām kārtām ir atbildības uzņemšanās par savu dzīvi.
Ja man patreiz nepatīk mans darbs, bet es to izvēlos tagad darīt, jo man vajag līdzekļus, no kā dzīvot un izglītoties. Tad tā uzreiz ir mana izvēle un iemesls kāpēc es izvēlos to darīt. Es neesmu upuris, kas samierinās ar apstākļiem.
Domāju, ka cilvēki ir dažādi un, protams, ne visi sader, bet arī tā ir izvēle veidot ilgstošas attiecības, ieguldīt tajās, iepazīt vienam otru vairāk, veidot kopīgus rituālus. Vai dzīvot tikai no vienas iemīlēšanās eiforijas līdz nākošajai. Baudīt tikai šīs sajūtas un kad tās beidzās, šķirties. Tāda pusgada līdz pusotra gada ilgu attiecību sērija. Kādu laiku, iespējams, tā var.
Jaunībā kādu laiku vajag tikai satikties, padzīvot kopā. Uzreiz nedibināt ģimeni, bet ļaut iepazīt vienam otru un iepazīt sevi, saprast, kas man vajadzīgs un ko vēlos no otra cilvēka. Un tikai tad apzināti izdarīt izvēli un veidot ģimeni. Tas ir gana saprātīgi.
Kaut arī mēdz teikt, ka neviens nevienam neko nav parādā, ka nav nekā ko vajadzētu darīt un kas kādam būtu jādara, tomēr pieauguši cilvēki saprot, ka attiecībās vienmēr nākas sevi kaut kādā mērā ierobežot. Ka tajās ne tikai ko iegūsti, bet kaut no sevis nākas arī zaudēt, protams, svarīgs ir līdzsvars. Arī tā ir izvēle.
Es kādās viesībās runājos ar vīrieti un viņš it kā jokojot teica, ka vīriešiem jau kaimiņiene vienmēr liekas interesantāka nekā sieva. Iespējams agrāk es būtu muļķīgi pasmaidījusi par šo vīriešu joku un patiesībā arī daudzu dzīves modeli, bet šoreiz sev par pārsteigumu dzirdēju sevi mierīgi sakām, ka kādreiz jau ir arī jāpieaug. Tā ir mana izvēle, vairs nepieņemt pazemojošus jociņus.
Bieži nākas dzirdēt teicienu, ka vīrieši pēc dabas ir poligāmi, ka viņi tādi vienkārši ir un neko tur nevar darīt. Būtībā jau arī daudzas sievietes ir poligāmas, tikai par to netiek daudz runāts. Ir normāli, ka rodas interese, iekāre pret pretējā dzimuma pārstāvi. Tajā nav nekā negatīva. Bet tas vai kaut ko arī darīt, ja esi attiecībās, tomēr ir izvēles jautājums. Piekrāpt vai būt uzticīgam? Vajag arī saukt lietas īstajos vārdos.
Es te negribu teikt, ka nemēdz būt arī sievietes, kas izrāda necieņu saviem partneriem.
Vienkārši tas ir tas, kas man kā sievietei krīt acīs un es to vairs nevēlos pieņemt un akceptēt kā normu.
Tāpat domāju, ka laiks, kad pretstatīt dzimumus ir beidzies. Ir vērts saprast, ka ir atšķirības, ka 
pastāv abu dzimumu stiprās puses, kas ir papildinošas un ieklausīties pretējā dzimumā ar cieņu. Tā ir mana izvēle.
Katra lieta un parādība nes sevī gan tumsu, gan gaismu. Melni baltā domāšana raksturīga cilvēkiem ar zemu intelekta līmeni. Mācos skatīties dziļāk. Bet pats būtiskākais jautājums ir – Ko es izvēlos? – attiecīgi – Ko es daru ar savu dzīvi? (Izvēles neveikšana jau būtībā arī ir izvēle.)
Man patika un pārsteidza Stīvena Koveja grāmatā izlasīta frāze. Kāds apmeklētājs bija viņam pienācis semināra pārtraukumā un teicis, ka nemīl vairs savu sievu ar ko ilgi dzīvo kopā, un jautājis, ko viņam tagad darīt? Kovejs uz to atbildēja: „ Vienkārši mīli viņu”. Mīlēt tā ir darbība. Izvēlies darīt.
P.S. Jau laiciņu pēc šī raksta uzrakstīšanas noklausījos Esteres Perelas (Esther Perel) runu TED par neuzticību. Tas ir vēl kāds interesants skatījums uz attiecībām un to ko saucam par krāpšanu.
radi sevi 