Ģimenes vīrieši

Kas notiek ar mūsu vīriešiem? Ko mēs, sievietes, ar viņiem darām? Domāju, sievietēm jāapzinās savu spēku mātes, māsas, sievas, mīļotās, arī skolotājas lomā. Lielā mērā viņas radījušas tos vīriešus, kas mums patreiz ir līdzās un sabiedrībā.

Mīlestība, rūpēšanās, iedvesmošana, cieņa, ir tie rīki, kuriem jābūt sievietes arsenālā.

Bet, iespējams, vīrieši paši lielā mērā ir atbildīgi par savu vīrišķību, lomu dzīvē un svarīgajām attiecībām?

Es maz redzēju savu vectētiņu – mammas tēti. Viņš nomira, kad man bija 5 gadi. Viņš bija skolotājs, skolas direktors Garozas skolā. Domāju, viņa audzēkņi viņu mīlēja, jo atceros, ka vecmāmiņa cepa brīnumgardas biskvīta ruletes, kad pulciņš jauniešu no skolas nāca ciemos  uz mājām.

Vecmāmiņa nestrādāja algotu darbu vispār, viņa rūpējās par māju, saimniecību un trīs bērniem. Vectētiņš viņai neļāva turēt vairāk par 10 vistām un 1 govi, lai viņa nenogurtu. Viņu mājās vienmēr bija saticība, asāku vārdu pārmaiņu nekad nebija. Es atceros, kā viņš mani šūpoja uz kājas un kā jokojās ar savām meitām. Mamma ļoti mīlēja savu tēti.

Mans tētis zaudēja savu tēvu vidusskolas laikā. Pret savu mammu un māsu viņa attieksmē bija kaut kas dīvains. Atceros, kā viņš mēdza teikt „mīļā mammīte” un „mīļā māsiņa”, bet ar tādu nievājošu attieksmi.

Tēvs bija ļoti izskatīgs, talantīgs, daudz lasīja, viņam piemita izcilas matemātiķa spējas, tomēr viņš sevi nerealizēja profesionāli.

Es atceros daudz alkohola, agresivitātes, egocentriskums un paštaisnums līdz galējai robežai, tikai viņa viedoklis vai skandāls. Nespēja uzņemties atbildību.

Arī viņš savu tēvu dievināja.

Kas tas bija? Vai vecāki nebija ko ieaudzinājuši? Kas viņam bija pietrūcis? Kāpēc tik talantīgs cilvēks sevi degradē?

Mamma dzīvoja ar viņu, kaut dzīve mājās bija pastāvīga nedrošība. Par to, kas notiek mājās tajā laikā nedrīkstējām runāt, tā bija pieņemts. Mamma saņēmās aiziet no tēva tikai tad, kad mēs ar brāli jau bijām prom savā dzīvē. 

Arī es tad pārtraucu ar viņu kontaktēt dēļ viņa agresivitātes. Katra mūsu saruna izvērtās viņa kliegšanā un apvainojumos. Man jau tad bija savi bērni. Nodomāju, ka man vienreiz pietiek ļaut sevi pazemot.

Viņš pēc tam aizgāja diezgan ātri. Atsāku ar viņu komunicēt jau tad, kad uzzināju par neatgriezenisko diagnozi. Viņš vairs nerunāja loģiski, reizēm atradās it kā kaut kur citur. Mani ne vienmēr atpazina.

Man ir tik divējādas jūtas pret tēvu. Neskatoties uz visu, es viņu ļoti mīlēju. Varbūt tā arī ir mācība, pieņemt viņa izvēles un piedot? Ļaut viņam savu ceļu? Man reizēm joprojām liekas, ka esmu par kaut ko atbildīga.

Man arī tagad dzīvē jāmācās un jāpieņem, ka attiecības veido divas puses, ka tikai no manis vienas tās nav  atkarīgas.

Iespējams es nespēju izprast, kas notika tēva dzīvē un kādu ietekmi tas atstāj uz mani gan apzināti, gan neapzināti, bet nesen izlasīta doma Igora Šuvajeva grāmatiņā „Freids”, mani iepriecināja un uzrunāja – Varbūt katrs pats ir sevis paša tēvs?

Mana vecmāmiņa

Es un vecmāmiņa 1972.gada janvārī, Jelgavā.

Reiz, bērnībā, mana vecmāmiņa man teica: „Dzīve nav rožu dārzs”, man tad laikam bija kādi 5-6 gadi. Atceros, ka pie sevis padomāju, nu ko tu, vecmāmiņ, runā, kādas muļķības. Nu kā tad nav. Katrs gads bija tik garš. Vasaras siltas, ziemas sniegainas. Katrā gadalaikā bija savi prieki. Dzīve bija piedzīvojumu, brīnumu un sajūtu pilna.

Tai pat laikā, mana vecmāmiņa bija stipra un dzīvespriecīga, viņa prata strādāt un prata priecāties. Tikai laikam daudz ko dzīvē bija pieredzējusi. Mīlestības un pacietības viņai pietika gan mums ar brāli, gan brālēnam un māsīcai, kurus auklēt viņa vēlāk pārcēlās uz Lielvārdi.

Jelgavā vecmāmiņa strādāja pilī par komendanti. Viss, ko viņa darīja bija rūpīgi, kārtīgi un pamatīgi. Viņa prata sastrādāties ar cilvēkiem, prata saliedēt kolektīvu, kolēģi un padotie viņu cienīja. Kopā tika svinēti svētki, vecmāmiņa organizēja ekskursijas, kurās es arī tiku ņemta līdzi. Izbraukāju lielu daļu bijušās Savienības. Darbinieki liela daļa bija kundzes jau gados, bet tā bija dzirkstošākā un jautrākā kompānija, kādā biju bijusi un vecmāmiņa bija to dvēsele. Tika nemitīgi dziedāts, tik daudz dziesmu viņas zināja. Neviens kalns nebija par augstu un neviena grava par dziļu, lai sasniegtu. Laika apstākļi vienmēr bija piemēroti.

1972.gada 28.jūlijs, Jelgavā. Vecmāmiņas 47 dzimšanas diena (pirmajā rindā otrā no labās puses).

Pret mums mazbērniem vecmāmiņas pacietība bija neizmērojama. Kad sāku mācīties skolā, es sēdēju un sapņoju pie grāmatām. Manas domas nemitīgi klīda kaut kur projām. Tad vecmāmiņa no kādas 2. klases sēdēja un nodarbojās ar mani, kamēr izmācījos un izpildīju visus mājas darbus. Manas sekmes skolā tad uzlabojās, atceros, ka saņēmu grāmatu par labām un teicamām sekmēm.

Ka viņa iziet no pacietības, pieredzēju tikai reizi. Man bija jāpilda kāds skolas darbs, bet es negribēju, tagad  īsti neatceros, ko es viņai pateicu, bet atceros, ka tas bija ļoti bezkaunīgi, ka atbildēju viņai aizskaroši un izaicinoši. Viņa ļoti sadusmojās un iesita man. Tas nebija neko stipri, bet neveiksmīgi, jo man pa degunu sāka tecēt  asinis. Tā, vispār man liekas, bija vienīgā reize, kad redzēju viņu dusmīgu un pirmā un vienīgā, kad viņa man tika iesitusi.

Es, brālis un vecmāmiņa. 1972.gada vasara, Ragciems.

Viņa prata strādāt, rūpējās par māju, lika arī mums kādu darbiņu, bet pēc tam mēs gājām kopā peldēties un sauļoties uz upi, vai iepirkties. Viņai vienmēr bija līdzi somā kaut kas ēdams un dzerams bērniem. Reizēm mēs mēdzām iegriezties kafejnīcā „Rīdziņa” un apēst pa  ābolkūkai vai napoleonam.

Vectētiņš nomira, kad vecmāmiņai bija 40 gadu. Es vectētiņu neesmu satikusi, jo viņš nomira vēl pirms manas dzimšanas.

No mammas teiktā un viņas pašas izteikumiem, zinu, ka viņai pēc tam bija pielūdzēji. Ģimene uz to skatījās ar zināmu nosodījumu. Viņa tā arī neizveidoja citas attiecības. Veltīja sevi mums ar brāli, tad pārcēlās uz Lielvārdi un audzināja meitas bērnus, lai meita varētu atgriezties darbā. Būtībā viņa vadīja tur saimniecību daudzus gadus.

Ar manu tēvu viņai bija saspīlētas attiecības. Viņa vienmēr bija uzmanīga un diplomātiska, bet viņa attieksme bija tāda kā nievājoša. Tā arī īsti neesmu sapratusi, kas bija nesaskaņu iemesls un, kas veidoja tēva nesavaldīgo raksturu.

Ģimenīte Jelgavā sagaidot 1975.gadu.

Dzīves beigās vecmāmiņas veselība pasliktinājās, viņai bija grūti staigāt un viņa viena nevarēja iziet no mājas. Brālēns bija tas, kurš parūpējās par viņu, izvadāja uz Jelgavu uz kapiem un pie ārstiem. Taču viņas gars bija stiprs līdz pēdējam brīdim.

Es priecājos, ka man izdevās aizbraukt pie viņas īsi pirms viņas nāves un parunāties „par veciem laikiem”, par tēvu un par viņa bērnību.

Adele ap 1940. gadu. Skolas laiks. Rēzekne.

Mēs ar draugu aizbraucām pie viņas uz Ziemassvētkiem, viņai tad bija 86 gadi. Nebijām īpaši pieteikušies un kad nācām iekšā pa durvīm, viņa sauca, lai tikai neskatāmies uz viņu, viņai esot skaistumkopšanas procedūras. Viņa bija kaut ko bija ieziedusi matos, kas vēl bija jātur kādu laiku. Viņa vienmēr darīja kaut ko savā labā gan skaistumam, gan veselībai. Arī kleitas viņai vienmēr bija šūtas pie šuvējas.

Kaut viņas kājas pavisam neklausīja, viņa bija noskaņota doties uz pensionāru Ziemassvētku balli Jelgavas pilī un teicās pierunāt znotu viņu turp aizvest.

Viņa nedaudz pastāstīja par tēvu un tikai pateica savu reizēm lietoto frāzi: mātes vienmēr grib bērniem tikai to labāko.

Pēc mēneša, janvāra beigās viņa aizgāja, miegā.

Es domāju, ka man ir jābūt viņas spēkam, viņas mākai priecāties, kaut kur arī viņas lielajai pašapziņai. Paldies Tev, vecmāmiņ!

Kad tas notika, es no brālēna uzņēmos daļu rūpju par bēru organizēšanu.

Ceremonija, bēru mielasts, radu un bijušo kolēģu apziņošana. Darbojos kā pulkstenis un nespēju just zaudējumu un sēras. Vienmēr esmu pratusi kritiskās situācijās saglabāt vēsu prātu un rīkoties. Bēru priekšvakarā ar draudzeni aizbraucām līdz kapiem, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtīgi izdarīts. Tikai tad, aizejot un ieraugot vaļējo kapu, līdz manīm nonāca sajūta, ka vecmāmiņa ir mirusi un, ka mēs viņu šeit ģimenes kapos apglabāsim. Es izplūdu asarās.

Vecmāmiņa mēdz nākt pie manis sapņos, kad man jāizlemj vai jāsaprot kas svarīgs.