* * *
Stāstu metode, pirmkārt, ļoti rosina skatītāju intelektuālo darbību: līdzi domāt, vērtēt, dzirdamo salīdzināt ar savu pieredzi un zināšanām, kas dažkārt ļauj – pat liek – nonākt pie pilnīgi pretējiem secinājumiem, nekā ir tie, kas dzirdami no skatuves. Otrkārt, šo metodi izmanto arī zinātnieki (folkloristi, vēsturnieki un citu nozaru speciālisti), jo mūsdienās pilnīgi pamatoti aktuāls ir uzskats, ka vēsturi labāk un patiesāk izprast ļauj subjektīvi, personiski stāsti, nevis oficiāli kauju, kongresu, revolūciju šķietami objektīvi apraksti ar skaitļu virtenēm un varoņu uzvārdiem, kas gala rezultātā arī gandrīz vienmēr izrādās subjektīvi, rakstīti no uzvarētāju pozīcijām. Turklāt stāstu metode ir īpaši piemērota tad, kad tiek vēstīts par personām vai notikumiem, par kuriem oficiālās informācijas ir maz vai arī tā ir nepietiekama, kā tas ir gadījumā ar Franci Trasunu.
Stāsti arī atļauj noklusēt, neslēpjot, ka tas tiek darīts (faktu trūkuma vai kādu citu apstākļu, piemēram, delikātuma dēļ), rada iztēles darbības lauku, formē leģendas žanru, kas ir leģitīms ne tikai literatūrā, mutvārdu folkloras tradīcijā, bet arī teātrī.
Silvija Radzobe “Satori”, 09.10.2017.
* * *
“Nevaru šajā dzīves posmā nosaukt kādus konkrētus skaņdarbus, kas ir mani, vai mīļākās dziesmas. Jā, ir kādi darbi, kas trāpa noteiktos brīžos, kas patīk. Man patīk brīvas, vienkāršas improvizācijas, kur cilvēki vairāk pievēršas savam patiesumam, nevis mākslinieciskajai perfekcijai. Mani mazliet kaitina skaņdarbi, kur perfekcija ļoti nopulēta, bet ar patiesumu ir tā grūtāk. Jā, mani uzrunā patiesa mūzika – kur jūti, ka cilvēki ļaujas dvēseles plūsmai, viņus tik ļoti nenodarbina tas, ka viss būs izkopts līdz perfekcijai. Kādreiz tas patiesums atrodams vienkāršos skaņdarbos – etnomūzikā, kurā ir muzikāli bloki, senatnīgi, no senatnīgām tradīcijām nākuši, un tu jūti pieskārienu senatnīgākiem cilvēka dvēseles stāvokļiem.”
Juris Rubenis Latvijas Radio Lieldienām veltītā sarunā, 2017
* * *
“…cilvēks visu dzīvi nespēj būt veselīgs un priecīgs, vienmēr viņu sagaida sakāves, viņš nespēj noslēpties no nāves, kaut tas būtu Maķedonijas Aleksanrs. Viņam jābūt gatavam uz visu un jāattiecas pret visu, kā pret neizbēgami nepieciešamo, vienalga, cik skumji tas arī nebūtu.” No Antona Čehova vēstules māsai.
* * *
„Prieks par sadarbību darīja mūs ārkārtīgi pacietīgus, jo daudz vieglāk ir tiekties pēc pilnības, ja tev nekad nav garlaicīgi. Varbūt vissvarīgākais bija tas, ka veicot pētījumus, – mēs „norakām kara cirvjus”. Abi ar Eimosu esam skeptiķi un gatavi strīdēties, bet mūsu kopējā darba gados neviens no mums nekad uzreiz nenoraidīja otra teikto…. To gadu veikums bija vislabākais no mūsu jelkad sasniegtā. …mēs ar Eimosu baudījām lielos ieguvumus, ko sniedz divu cilvēku prāta darbības apvienošana un attiecības, kas padarīja darbu par izklaidi un produktīvu procesu.” Tā par sadarbības gadiem ar Eimosu Tverski un radošuma avotiem, Daniels Kānemans (Nobela prēmijas laureāts ekonomikā) grāmatā „Domā ātri, domā lēnām”.
* * *
„Darbs, gluži kā īpašums vispār, ebrejam, saskaņā ar tradīciju ir nevis pašmērķis, bet tikai līdzeklis, lai nodrošinātu brīvību garīgo un tikumisko interešu izkopšanai. Jebkura darba galīgais mērķis viņam ir pašpilnīgošanās, un vissietekmīgākais līdzeklis šajā ziņā ir saimnieciskā patstāvība, pat ja tā ir saistīta ar materiāliem zaudējumiem.” Tā Baruhs Rabinkovs, kas hasīdismu – tradicionālo jūdaisko misticismu apvieno ar dzīvi mūsdienu kultūras apstākļos (19.gs. sākums, Vācija).
P.s. Ņemot vērā sabiedrībā pastāvošo diskusiju – ar tikumību šeit domāju cilvēka dabisku vēlmi un spēju tiekties uz kaut ko, kas pilnīgāks par sevi, par situāciju, akcentējot tieši paša cilvēka izdarīto izvēli – „vēlmi un spēju tiekties”.
* * *
“Svarīgi ir nodrošināt sevi ar garīgiem un materiāliem resursiem tā, lai tev būtu kapacitāte arvien atklāt sev vai sevī kaut ko jaunu.” Jāņa Dombura paustā doma, zem kuras labprāt parakstītos.
* * *
“Mēs kā valsts un sabiedrība esam interesantā posmā. Mums būtu jādomā daudz neparastāk,… . Par to, kā tālāk veidosies kods ar mūsu demokrātiju un kultūru – kultūru nevis augstās mākslas, bet vārda visplašākajā nozīmē. Tā var būt arī ēšanas, arī braukšanas kultūra, tradīcijas, stils; arī attiecību kultūra un sāta kultūra, ja tā var teikt. Kas notiek ar nācijas iekšējo saprašanu – ko mēs klausāmies, uz ko skatāmies, uz ko reaģējam, ko noklusējam.” Jānis Domburs intervijā LILIT. Mani uzrunā šie viņa vārdi, konkrētāk – domas formulējums. Tas cik izglītoti, ētiski esam paši, kādu “pieprasījumu” spējam stādīt mūsu deleģētajiem priekšstāvjiem un kādu sabiedrību veidojam.
radi sevi 