Talants, laime, ievainojamība un kauns

kVEPcWcfSA2tgOpRz9Za__DSC0765 (1)No šīs nedēļas vidus esmu atvaļinājumā. Man ir laiks nodoties patīkamām lietām un man ir vairākas lieliskas atklāsmes. Vienmēr, kad uzzinu, ko jaunu – o, tā tas ir! Vai manā puzlē vēl sastājas vietās daži gabaliņi, izjūtu prieku, pacilātību un jūtos tiešām laimīga. Gribu apkopot to, ko esmu mācījusies un ko pamazām sāku saprast.

No bibliotēkas paņēmu palasīt pāris pagājušā gada ĢEO žurnālus. Mani uzrunāja  dažas atziņas rakstā „Kur rodas talants? „ (08.2014.) Apdāvināto bērnu internāta pedagogs secina: Ja bērni nav motivēti iekšēji, tad neskatoties pat uz apdāvinātību ne vienā jomā vien, viņi tālāk neattīstās. Iekšējā motivācija: tajā apvienojas prieks par paveikto, gribasspēks un pašpaļāvība. Ar ārējo motivāciju (trenēšanu, uzslavām un atalgojumu) talantu nevar ne ieraudzīt ne atvērt.

„Tas kurš drīkst darīt tikai to, ko viņam liek, ir spiests nemitīgi apslāpēt savus impulsus un tādējādi atsvešinās no sevis,”  tā Jirgens Bekmanis sporta psihologs un motivācijas pētnieks. Tikai tas, kas savu talantu jomu padara par savu lietu, par daļu sevis, spēj just to kaislību, kas nepieciešama, lai to attīstītu.

To apstiprina arī pāris intervijas ar veiksmīgiem jauniem cilvēkiem.

Olimpiskā čempione airēšanā, kura pirms starta sev saka: Es to izdarīšu! Un tad es vienkārši daru.

Pasaules šaha čempions, kurš saka: Ja tev kaut kas nesagādā prieku, labāk to nemaz nedari. Bet ja es zaudēju, tas ir kā kara pieteikums.

Reizēm mani biedē, kad redzu, kā vecāki izturas pret saviem bērniem. Kā mainīt paaudzēs iesakņojušos audzināšanas veidu pakļaut bērnu, mācīt bezierunu paklausību uz attīstīt viņā spēju izprast sevi, uzticēties savām sajūtām un darboties… attīstīt gribasspēku un pašdisciplīnu.

Vēl kāda lieta, kas lika man izdzīvot EURĒKA sajūtu pēdējās dienās ir semināra apmeklējums „Laime ir paradums” (Ansis Jurģis Stabiņģis. Openminded.lv). 4ALUVYYlQLC004zkGhd9_Sunset at Windermere_2

Esmu ilgstoši nodarbojusies ar meditāciju un koncentrēšanās spējas man nebūt nav svešas, taču līdz galam šī vingrinājuma nozīmīgumu nebiju izpratusi. Vai iespējams zināju, tikai tagad pēkšņi saslēdzās kaut kāds klikšķis.  Izrādās laimes atslēga ir tik vienkārša, būt ar savu uzmanību tur kur esi un pie tā, ko tajā brīdī dari. Tik vienkārši, tikai atkal atgriezties, kad pamani, ka uzmanība novērsusies. Izjust šo brīdi un šo mirkli un nebūt domās nekur citur, nenovērst uzmanību. Izrādās, prasme ar gribu koncentrēt uzmanību ir laimes izjūtas veidošanās pamatā.

Tā dara bērni. Vēl tagad atceros no savas bērnības, kā smqstJZUtQ4uAjijbpLzbT_LO234824aršo saulē sasilusi zāle, kā basās kājas silst un pēdās duras akmentiņi. Mežmalā saldi smaržo zemenes un skaļi sisina sienāži. Šīs sajūtas joprojām ir tik dzīvas. To var izjust, tikai tad kad esi tur tajā brīdī ar visām domām un jūtām un tad to atceries vēl pēc daudziem gadiem.

Ir pagājuši jau kādi 10 gadi, kopš pieņēmu lēmumu izvēlēties izjust visu, ko dzīve piedāvā gan prieku un mīlestību, gan skumjas, vilšanos un sēras. Būt dzīvai. Zinu arī, ka ar šo lēmumu esmu piedzīvojusi ne vienu vien nepatīkamu, nedaudz apkaunojošu brīdi.

Tāpēc jo īpaši mani uzrunāja šonedēļ noklausītie  brīnišķīgās pētnieces Brenes Braunas (Brene Brovn)  divi stāsti par viņas 10 gadus ilgo pētījumu par kaunu un ievainojamību.

Tu nevari būt laimīgs, ja neļauj sev būt ievainojamam.

Runas vērts noklausīties pilnībā (saites zemāk), bet te dažas viņas pētījumu atziņas, ko gribu atzīmēt:

Saistības ir tas, kādēļ mēs te esam, tas ir tas, kas dod jēgu un nozīmi mūsu dzīvei.

Mēs izliekamies, ka tas ko mēs darām neietekmē citus cilvēkus.

Esmu pietiekama – sajūta, kas ļauj justies cienīgai būt saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Cilvēki, kam tā piemīt tic, ka ir mīlestības un piederības cienīgi. Tiem piemīt drosme būt nepilnīgiem.

Kad mēs darbojamies tādā apziņā, kas saka “Esmu pietiekams.”, tad mēs pārstājam kliegt un sākam klausīties, mēs esam jaukāki un maigāki pret apkārtējiem cilvēkiem, un mēs esam jaukāki un maigāki pret sevi.

Vainošana ir veids kā izlādēt sāpes un diskomfortu.

Vienīgie cilvēki, kas nezina kauna sajūtu ir cilvēki, kuriem nav spēju uz empātiju un saiknes ar citiem veidošanu.

Dažas attbildes uz jautājumu – Kas liek tev justies ievainojamam?  “Lūgt palīdzību vīram, jo es esmu slima, un mēs esam tikko precējušies”, “ierosināt vīram nodarboties ar seksu”, “ierosināt sievai nodarboties ar seksu”, “sajust atraidījumu”, “uzaicināt kādu uz randiņu”, “gaidīt ārsta atbildes zvanu”, “kad ar mani pārguļ tikai dēļ seksa”, “pārgulēt ar citiem tikai dēļ seksa” – tā ir pasaule, kurā mēs dzīvojam. Un viens no veidiem, kā mēs ar to tiekam galā, mēs apslāpējam ievainojamību.

Bet tu nevari teikt – te ir sliktās lietas. Te ir ievainojamība, te ir sēras, te ir kauns, te ir bailes, te ir vilšanās, es negribu to visu just! Jūs nevarat notrulināt šīs smagās sajūtas, nenotrulinot citas sajūtas, mūsu emocijas. Jūs nevarat selektīvi kļūt nejūtīgs. Tad, kad mēs apslāpējam negatīvās emocijas, mēs apslāpējam arī prieku, apslāpējam pateicību, mēs apslāpējam laimi.

Ievainojamība ir vieta, kur dzimst inovācijas, radošums un pārmaiņas.

Kaunu var saprast kā bailes no atšķirtības. Vai manī ir kaut kas tāds, kas, ja citi cilvēki to zinātu vai redzētu, padarītu mani saskarsmes necienīgu.

Kauns sievietēm ir nesasniedzamu, konfliktējošu, konkurējošu gaidu tīkls par to, kam mums būtu jābūt. Tas ir kā „trako krekls”.

Kauns vīriešiem ir viens – netikt uztvertam kā kādam? – Vājam.

Ja mēs gribam atrast ceļu atpakaļ viens pie otra, ievainojamība būs tā taka. Ja mēs gribam atrast ceļu atpakaļ viens pie otra, mums ir jāsaprot un jāiepazīst empātija, tādēļ, ka empātija ir pretinde kaunam.

http://www.ted.com/talks/brene_brown_on_vulnerability; http://www.ted.com/talks/brene_brown_listening_to_shame

3 domas par “Talants, laime, ievainojamība un kauns

  1. Par kaunu rakstītais atgādina Heses Stepes Vilku.

    – (..) Man liekas, tev jāapgūst viss, kas citiem ir pats par sevi saprotams, pat ēšanas prieki. Paskaties šurp, mazais, šī te ir pīles ciskiņa, un ir svētki, kad gaišo, gardo gaļu atdala no kauliņa; darot to, tev jābūt tikpat apetītlīgi ap sirdi, jājūtas tikpat saviļņotam un pateicīgam kā mīlniekam, kurš pirmo reizi palīdz novilkt jaciņu mīļotajai meitenei. Vai tu saprati? Nē? Tu esi aitasgalva. Labs ir, es iedošu tev gabaliņu no šīs jaukās pīles ciskiņas, tad tu manīsi pats. Tā, atver muti!… Ak, kas tu esi par pretekli! Dievs tēvs, tagad viņš šķielē uz citiem, vai tik tie nav redzējuši, ka sniedzu viņam kumosu ar savu dakšiņu! Esi bez bažām, pazudušais dēls, es nedarīšu tev kaunu. Bet, ja tev savam priekam vajadzīga citu ļaužu atļauja, tad tu tik tiešām esi nožēlojams nelga.
    Arvien nereālāka kļuva pirmītējā aina, arvien neticamāk šķita, ka vēl pirms dažām minūtēm šis acu skatiens bijis tik smags un šausminoši stings. O, šajā ziņā Hermīne bija kā pati dzīve: allaž tikai mirklis, iepriekš mūžam nenosakāma. Pašreiz viņa ēda, un pīles stilbiņš un salāti, torte un liķieris tika ņemti nopietni, kļuva par prieka un pārsprieduma, sarunas un iztēles objektu. Tiklīdz šķīvis bija novākts, sākās jauna nodaļa. Šī sieviete, kas redzēja man cauri, kas, šķiet, zināja par dzīvi vairāk nekā visi gudrajie kopā, uzvedās kā bērns, nodevās nīcīgai dzīves mirkļu rotaļai tik prasmīgi, ka uzreiz padarīja mani par savu skolnieku. Vienalga, kas tā bija — augsta gudrība vai galēja naivitāte, — kurš tā prata dzīvot mirklim, tiktāl mita tagadnē un tik līksmi gādīgs prata novērtēt katru puķīti ceļmalā, mazu rotaļīga mirkļa laimi, tam dzīve neko nevarēja nodarīt. Un šis dzīvespriecīgais bērns ar savu labo apetīti, savu rotaļīgo gardēdību vienlaikus lai būtu sapņotāja un histēriķe, kas ilgojas pēc nāves, vai modra aprēķinātāja, kas apzināti un aukstu sirdi tiecas iemīlināt mani sevī un padarīt mani par savu vergu? Tas nevarēja būt. Nē, viņa gluži vienkārši tiktāl visa atdevās mirklim, ka spēja uzņemt un izdzīvot sevī līdz galam tiklab jebkuru jautru iedomu, kā arī jebkuras tālās dvēseles dzīlēs sarosījušās tumšas baisas.

    Patīk

  2. Ieinteresējos pārlasīt Stepes vilku. Es gan Hariju Halleru redzu kā noslēgušos no pasaules un viņš neredz pozitīvas lietas apkārt dēļ sava iekšējā tukšuma. Hermīne ir viņa pretstats un viņš mācās pasauli ieraudzīt citām acīm. Paldies par komentāru.

    Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s