* * *
29.10.2017.
* * *
Самость (Patība*) неосознаваема и является источником неких жизненных ситуаций, в которые мы попадаем. В итоге Эго (Ego) натыкается на провокации Самости, призванные подсказать Эго возможные направления его развития.
* virsarhetips mūsu bezapziņā; katrā mūsu individuālās attīstības periodā aptver arhetipu kopumu, kas kaut kā izpaužas; Dievs mūsos; Иногда Юнг понимал Самость как собственное предназначение человека.
«Самость является центром суммативной целостности (integritāte), подобно тому, как Эго является центром сознательного разума. Самость является нашей жизненной целью, так как она есть завершенное выражение той роковой комбинации, которую мы назвали бы индивидуальностью. Парадоксальность Самости поразительным образом принадлежит величайшему духовному достоянию, зато однозначность – признак слабости. При этом Самость является не только символом целостности, но и идеалом целостности».
Pēc K. G. Junga arhetipu teorijas Татьяна Ребеко rakstā Архетип Самости
23.10.2017.
* * *
Mēdz sacīt, ka skolotājs uzrodas, tiklīdz māceklis ir gatavs. Tas nozīmē, ka iekšējais skolotājs uznirst brīdī, kad gatavību sasniedz dvēsele nevis Es. Skolotājs nāk, kolīdz dvēsele to aicina, un paldies dievam, ka tā notiek, jo Es nekad nav pilnībā gatavs. Ja skolotāja atnākšana būtu atkarīga no tikai no Es gatavības, tad mēs paliktu neskoloti visu mūžu. Taču mēs esam svētīti, jo dvēsele turpina ilgoties par spīti Es svārstīgajiem uzskatiem.
Klarisa Pinokola Estesa, Ph.D. grāmatā “Pirmatnējās sievietes spēku meklējot. Sievietes, kuras skrien ar vilkiem.”
21.10.2017.
* * *
Tā ir dīvaina ironija, ka mums vajadzīga vesela zinātne, lai atjaunotu ticību senajai spējai lasīt domas. Tā ir sena māksla, tā mums piemīt tik dabiski, ka daudzi tai netic. Tie, kuri pavada savas dienas bez klusējošās klausīšanās, var pavadīt visu dzīvi un neiemācīties sajust, uztvert otru cilvēku.
Psihiatrijas profesija tās magiem sagādā dažus bagātas pieredzes brīžus, un viens no tiem ir šāds. Tā ir piedalīšanās procesā, kuru mūsu modernā pasaule gandrīz pilnīgi aizmirsusi: vairākas stundas bez speciāla mērķa būt kopā ar kādu cilvēku un viņu uztvert, sajust. Tad jūsu priekšā kā dzīva parādās, atveras cita pasaule, un jūs esat tajā un redzat spēkus un procesus, kas bija pazīstami jau tad, kad cilvēku vēl nebija.
Thomas Lewis, M.D. Fari Amini, M.D. Richard Lennon, M.D. grāmatā “Mīlestības teorijas pamati”
16.10.2017.
* * *
Man nupat parādījās aktuāla tēma – vīrieša un sievietes pienākumi pāra attiecībās (no sērijas vīrietim jāpelna nauda, sievietei jārūpējas par māju u.tml.). Man šķiet, ka vienīgais pienākums ir tikt ar sevi galā. Ja cilvēks regulāri emocionāli netiek galā ar savu iekšējo stāvokli, tas attiecībām ir graujoši. Nepārtraukts stress, aizdomas, trauksme; viņš to izgāž uz darbabiedriem, dzīvesbiedru, bērniem. Tas ir necilvēcīgi. Tāpēc es teiktu, ka tas ir vienīgais pienākums. Pārējais pievilksies, uzlabosies jebkuras attiecības. Tas neizslēdz palīdzību, izrunāšanos: zini, man būtu vieglāk, ja es varētu tev pastāstīt un tu pateiktu, kā tu to redzi. Tomēr fundamentāli ar savu mentālo, emocionālo, garīgo stāvokli jāspēj tikt galā pašam. Nespēja to izdarīt arī visvairāk kaitina, jo tavs iekšējais bardaks iet uz āru, izvēršas bardakā attiecībās, tad – bardakā dzīvē, jo to, kas dzimis un atrodas iekšpusē, mēģina atrisināt ārpusē.
Ansis Jurģis Stabiņģis intervijā Lilit
19.02.2017.
* * *
Parasti saku, ka psihoterapija ir divu cilvēku kopīgi veikts pētījums pēc viena cilvēka pasūtījuma. Tādā ziņā psihoterapijā ir gandrīz kolēģu attiecības, jo katra klienta doma un sajūta te ir būtiskas, lai mēs kopā saliktu to puzli, kas palīdzētu sevi labāk un dziļāk saprast.
Māris Siliņš Annas psiholoģijai
19.08.2016.
* * *
“…tikai no katras pašas atkarīgs, kā viņa dzīvo savu dzīvi. Nevajag klausīties apkārtējos, jo tikai katra pati dzīvo, padomdevēji vakarā mājās blakus nesēdēs, un vecumdienās no viņiem nebūs ne vēsts, būsi tikai pati. Un tikai pati vai nu priecāsies, vai skumsi par saviem lēmumiem – saviem, ne citu uzspiestiem vai ieteiktiem.”
Linda Abu Meri intervijā delfi.lv
18.08.2016.
* * *
Kā dzīvot labāk? Jebkurš, pat nopietni domāts padoms par šo tēmu šķiet vulgārs. Kad es lasu citu padomus, es domāju: nu mīļais cilvēk, kas tu tāds esi, lai man dotu padomus?
Šī nav recepte par to, kā kļūt veselākam, bet pasaka par to:
„Iedomājieties, ka Jūsos dzīvo balstiņa – sīka un smalka dvēseles balstiņa. Šī balstiņa zina, ko Jūs gribiet. Viņa atšķir savas vēlmes no citu vēlmēm. Viņa atzīst Jūsu tiesības dzīvot šajā pasaulē. Viņa atzīst tiesības citiem dzīvot šajā pasaulē un būt atšķirīgiem. Viņa var būt kritiska un atgādināt par sirdsapziņu. Šī balss ir uzstājīga, viņa dzird dvēseles vēlmes un mudina Jūs tām sekot.
Vienīgais veids sadzirdēt šo balsi ir – Atzīt tās eksistenci. Sadzirdēt to. Un tad pieņemt lēmumu – sekot viņai vai nē.”
Pēc A.Zolotņikova (Ukraina)
16.07.2016.
* * *
Bērns no 3-4 gadu vecuma attīsta stāstošu patības izjūtu. Šī spēja ietver tādu domāšanas veidu, kas atšķiras no problēmu risināšanas vai vairāk aprakstošiem novērojumiem. Bērna stāstiem ir sākums, kulminācija un beigas. Stāstiņu radīšana atspoguļo cilvēka psihi. Starp citu, psihoterapija un psihoanalīze pievēršas tam, lai pārbaudot padarītu redzamu un skaidru kādas personas subjektīvo izjūtu pasauli, respektīvi, stāsta pasauli – tādu, kādu filmas un komiksu žurnāli to atklāj visdažādākajos veidos un priekšstatos. Tad sievietei, ko vīrietis, būdams pieaudzis, izvēlas, ir jāapliecina viņa vīrišķīgā puse. Ja viņa nav tik laba apbrīnotāja, kļūst neuzticīga vai sāk pieprasīt, lai viņas un dzīvesbiedra attiecības veidotos abpusēji, sāk izlauzties vīrieša dziļās, bet apslāpētās bailes no atkarības. Šo baiļu izpausme var būt arī nomāktības reakcija ar pašapsūdzību vai smagām agresīvām reakcijām, kas dažkārt pārvēršas par vardarbību. Visai parasts risinājums tad ir atkarība no alkohola, bet tas savukārt vairo varmācības risku.
Tipiski rietumnieciskā vīrišķīgā “augšbūve” vismaz daļēji izskaidro vīriešu lielāko trauslumu, atkarības tendences un daudzās pašnāvības. Ja sieva atstāj vīru, viņš to bieži izjūt kā vēlreizēju šķiršanos no mātes. Vīrišķība grīļojas atstātības spiediena dēļ, un spēcīga “kastrācijas” trauksme plūst pāri malām.
Vīrieša bailes no savam pasīvajām vajadzībām var viņu pamudināt doties donžuāna pēdās, ļaujot pārvarēt bailes būt nevīrišķīgam un gandrīz vai piespaidu kārtā apmierinot vajadzību pēc arvien jauniem seksuāliem iekarojumiem. Kamēr sieviete ir “anonīma”, “mistiska”, “nepieejama”, “izvairīga”, viņa ir pievilcīga. Pēc iekarošanas, kad sieviete iegūst “cilvēciskākus” vaibstus, viņas vērtība krietni vien mazinās. Dažreiz šī parādība tiek dēvēta par “vīrieša dabisko poligāmiju”, lai gan pareizāk to ir saukt par daudzu vīriešu aizsargāšanos no tuvām attiecībām un atkarības. Un tam nebūt nav sakara ne ar vienu no sievietēm, kas gadījusies šim vīrietim; tas ir saistīts ar intrapsihiskās pasaules tēliem un objektiem, jo tieši no tiem vīrietis ir centies izmukt. Tātad nekādas “dabiskas poligāmijas” nav. Ir konkrēta cilvēka intrapsihiskās pasaules objektu nestabilitātes problēma.
Lada Stoligvo (pēc D.Sterna teorijas)
15.07.2016.
radi sevi 