Talants, laime, ievainojamība un kauns

No šīs nedēļas vidus esmu atvaļinājumā. Man ir laiks nodoties patīkamām lietām un man ir vairākas lieliskas atklāsmes. Vienmēr, kad uzzinu, ko jaunu – o, tā tas ir! Vai manā puzlē vēl sastājas vietās daži gabaliņi, izjūtu prieku, pacilātību un jūtos tiešām laimīga. Gribu apkopot to, ko esmu mācījusies un ko pamazām sāku saprast.

No bibliotēkas paņēmu palasīt pāris pagājušā gada ĢEO žurnālus. Mani uzrunāja  dažas atziņas rakstā „Kur rodas talants? „ (08.2014.) Apdāvināto bērnu internāta pedagogs secina: Ja bērni nav motivēti iekšēji, tad neskatoties pat uz apdāvinātību ne vienā jomā vien, viņi tālāk neattīstās. Iekšējā motivācija: tajā apvienojas prieks par paveikto, gribasspēks un pašpaļāvība. Ar ārējo motivāciju (trenēšanu, uzslavām un atalgojumu) talantu nevar ne ieraudzīt ne atvērt.

„Tas kurš drīkst darīt tikai to, ko viņam liek, ir spiests nemitīgi apslāpēt savus impulsus un tādējādi atsvešinās no sevis,”  tā Jirgens Bekmanis sporta psihologs un motivācijas pētnieks. Tikai tas, kas savu talantu jomu padara par savu lietu, par daļu sevis, spēj just to kaislību, kas nepieciešama, lai to attīstītu.

To apstiprina arī pāris intervijas ar veiksmīgiem jauniem cilvēkiem.

Olimpiskā čempione airēšanā, kura pirms starta sev saka: Es to izdarīšu! Un tad es vienkārši daru.

Pasaules šaha čempions, kurš saka: Ja tev kaut kas nesagādā prieku, labāk to nemaz nedari. Bet ja es zaudēju, tas ir kā kara pieteikums.

Reizēm mani biedē, kad redzu, kā vecāki izturas pret saviem bērniem. Kā mainīt paaudzēs iesakņojušos audzināšanas veidu pakļaut bērnu, mācīt bezierunu paklausību uz attīstīt viņā spēju izprast sevi, uzticēties savām sajūtām un darboties… attīstīt gribasspēku un pašdisciplīnu.

Vēl kāda lieta, kas lika man izdzīvot EURĒKA sajūtu pēdējās dienās ir semināra apmeklējums „Laime ir paradums” (Ansis Jurģis Stabiņģis. Openminded.lv). 

Esmu ilgstoši nodarbojusies ar meditāciju un koncentrēšanās spējas man nebūt nav svešas, taču līdz galam šī vingrinājuma nozīmīgumu nebiju izpratusi. Vai iespējams zināju, tikai tagad pēkšņi saslēdzās kaut kāds klikšķis.  Izrādās laimes atslēga ir tik vienkārša, būt ar savu uzmanību tur kur esi un pie tā, ko tajā brīdī dari. Tik vienkārši, tikai atkal atgriezties, kad pamani, ka uzmanība novērsusies. Izjust šo brīdi un šo mirkli un nebūt domās nekur citur, nenovērst uzmanību. Izrādās, prasme ar gribu koncentrēt uzmanību ir laimes izjūtas veidošanās pamatā.

Tā dara bērni. Vēl tagad atceros no savas bērnības, kā smaršo saulē sasilusi zāle, kā basās kājas silst un pēdās duras akmentiņi. Mežmalā saldi smaržo zemenes un skaļi sisina sienāži. Šīs sajūtas joprojām ir tik dzīvas. To var izjust, tikai tad kad esi tur tajā brīdī ar visām domām un jūtām un tad to atceries vēl pēc daudziem gadiem.

Ir pagājuši jau kādi 10 gadi, kopš pieņēmu lēmumu izvēlēties izjust visu, ko dzīve piedāvā gan prieku un mīlestību, gan skumjas, vilšanos un sēras. Būt dzīvai. Zinu arī, ka ar šo lēmumu esmu piedzīvojusi ne vienu vien nepatīkamu, nedaudz apkaunojošu brīdi.

Tāpēc jo īpaši mani uzrunāja šonedēļ noklausītie  brīnišķīgās pētnieces Brenes Braunas (Brene Brovn)  divi stāsti par viņas 10 gadus ilgo pētījumu par kaunu un ievainojamību.

Tu nevari būt laimīgs, ja neļauj sev būt ievainojamam.

Runas vērts noklausīties pilnībā (saites zemāk), bet te dažas viņas pētījumu atziņas, ko gribu atzīmēt:

Saistības ir tas, kādēļ mēs te esam, tas ir tas, kas dod jēgu un nozīmi mūsu dzīvei.

Mēs izliekamies, ka tas ko mēs darām neietekmē citus cilvēkus.

Esmu pietiekama – sajūta, kas ļauj justies cienīgai būt saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Cilvēki, kam tā piemīt tic, ka ir mīlestības un piederības cienīgi. Tiem piemīt drosme būt nepilnīgiem.

Kad mēs darbojamies tādā apziņā, kas saka “Esmu pietiekams.”, tad mēs pārstājam kliegt un sākam klausīties, mēs esam jaukāki un maigāki pret apkārtējiem cilvēkiem, un mēs esam jaukāki un maigāki pret sevi.

Vainošana ir veids kā izlādēt sāpes un diskomfortu.

Vienīgie cilvēki, kas nezina kauna sajūtu ir cilvēki, kuriem nav spēju uz empātiju un saiknes ar citiem veidošanu.

Dažas attbildes uz jautājumu – Kas liek tev justies ievainojamam?  “Lūgt palīdzību vīram, jo es esmu slima, un mēs esam tikko precējušies”, “ierosināt vīram nodarboties ar seksu”, “ierosināt sievai nodarboties ar seksu”, “sajust atraidījumu”, “uzaicināt kādu uz randiņu”, “gaidīt ārsta atbildes zvanu”, “kad ar mani pārguļ tikai dēļ seksa”, “pārgulēt ar citiem tikai dēļ seksa” – tā ir pasaule, kurā mēs dzīvojam. Un viens no veidiem, kā mēs ar to tiekam galā, mēs apslāpējam ievainojamību.

Bet tu nevari teikt – te ir sliktās lietas. Te ir ievainojamība, te ir sēras, te ir kauns, te ir bailes, te ir vilšanās, es negribu to visu just! Jūs nevarat notrulināt šīs smagās sajūtas, nenotrulinot citas sajūtas, mūsu emocijas. Jūs nevarat selektīvi kļūt nejūtīgs. Tad, kad mēs apslāpējam negatīvās emocijas, mēs apslāpējam arī prieku, apslāpējam pateicību, mēs apslāpējam laimi.

Ievainojamība ir vieta, kur dzimst inovācijas, radošums un pārmaiņas.

Kaunu var saprast kā bailes no atšķirtības. Vai manī ir kaut kas tāds, kas, ja citi cilvēki to zinātu vai redzētu, padarītu mani saskarsmes necienīgu.

Kauns sievietēm ir nesasniedzamu, konfliktējošu, konkurējošu gaidu tīkls par to, kam mums būtu jābūt. Tas ir kā „trako krekls”.

Kauns vīriešiem ir viens – netikt uztvertam kā kādam? – Vājam.

Ja mēs gribam atrast ceļu atpakaļ viens pie otra, ievainojamība būs tā taka. Ja mēs gribam atrast ceļu atpakaļ viens pie otra, mums ir jāsaprot un jāiepazīst empātija, tādēļ, ka empātija ir pretinde kaunam.

http://www.ted.com/talks/brene_brown_on_vulnerability; http://www.ted.com/talks/brene_brown_listening_to_shame

Par izvēli

Gribēju tā lēnām pa punktiem, par dažādām izvēlēm un stereotipisko domāšanu, bet laikam izlauzās vairāk par attiecību tēmu šajā kontekstā.

Esmu domājusi par to, cik daudz mūsu dzīvē nosaka gadījums un apstākļi, cik varam novelt uz cilvēka dabu vai tomēr viss ir atkarīgs no mūsu pašu izvēlēm.

Vai būtu labi, ja būtu kā attēlā?

Esmu sapratusi, ka izvēle, pirmām kārtām ir atbildības uzņemšanās par savu dzīvi.

Ja man patreiz nepatīk mans darbs, bet es to izvēlos tagad darīt, jo man vajag līdzekļus, no kā dzīvot un izglītoties. Tad tā uzreiz ir mana izvēle un iemesls kāpēc es izvēlos to darīt. Es neesmu upuris, kas samierinās ar apstākļiem.

Domāju, ka cilvēki ir dažādi un, protams, ne visi sader, bet arī tā ir izvēle veidot ilgstošas attiecības, ieguldīt tajās, iepazīt vienam otru vairāk, veidot kopīgus rituālus. Vai dzīvot tikai no vienas iemīlēšanās eiforijas līdz nākošajai. Baudīt tikai šīs sajūtas un kad tās beidzās, šķirties. Tāda pusgada līdz pusotra gada ilgu attiecību sērija. Kādu laiku, iespējams, tā var.

Jaunībā kādu laiku vajag tikai satikties, padzīvot kopā.  Uzreiz nedibināt ģimeni, bet ļaut iepazīt vienam otru un iepazīt sevi, saprast, kas man vajadzīgs un ko vēlos no otra cilvēka. Un tikai tad apzināti izdarīt izvēli un veidot ģimeni. Tas ir gana saprātīgi.

Kaut arī mēdz teikt, ka neviens nevienam neko nav parādā, ka nav nekā ko vajadzētu darīt un kas kādam būtu jādara, tomēr  pieauguši cilvēki saprot, ka attiecībās vienmēr nākas sevi  kaut kādā mērā ierobežot. Ka tajās ne tikai ko iegūsti, bet  kaut no sevis nākas arī zaudēt, protams, svarīgs ir līdzsvars. Arī tā ir izvēle.

Es kādās viesībās runājos ar vīrieti un viņš it kā jokojot teica, ka vīriešiem  jau kaimiņiene vienmēr  liekas interesantāka nekā sieva. Iespējams agrāk es būtu muļķīgi pasmaidījusi par šo vīriešu joku un patiesībā arī daudzu dzīves modeli, bet šoreiz sev par pārsteigumu dzirdēju sevi mierīgi sakām, ka kādreiz jau ir arī jāpieaug. Tā ir mana izvēle, vairs nepieņemt pazemojošus jociņus.

Bieži nākas dzirdēt teicienu, ka vīrieši pēc dabas ir poligāmi, ka viņi tādi vienkārši ir un neko tur nevar darīt. Būtībā jau arī daudzas sievietes ir poligāmas, tikai par to netiek daudz runāts. Ir normāli, ka rodas interese, iekāre pret pretējā dzimuma pārstāvi. Tajā nav nekā negatīva. Bet tas vai kaut ko arī darīt, ja esi attiecībās, tomēr ir izvēles jautājums. Piekrāpt vai būt uzticīgam? Vajag arī saukt lietas īstajos vārdos.

Es te negribu teikt, ka nemēdz būt arī sievietes, kas izrāda necieņu saviem partneriem.

Vienkārši tas ir tas, kas man kā sievietei  krīt acīs un es to vairs nevēlos pieņemt un akceptēt kā normu.

Tāpat domāju, ka laiks, kad pretstatīt dzimumus ir beidzies. Ir  vērts saprast, ka ir atšķirības, ka pastāv abu dzimumu stiprās puses, kas ir papildinošas un ieklausīties pretējā dzimumā ar cieņu. Tā ir mana izvēle.

Katra lieta un parādība nes sevī gan tumsu, gan gaismu. Melni baltā domāšana raksturīga cilvēkiem ar zemu intelekta līmeni. Mācos skatīties dziļāk. Bet pats būtiskākais jautājums ir – Ko es izvēlos? – attiecīgi – Ko es daru ar savu dzīvi? (Izvēles neveikšana jau būtībā arī ir izvēle.)

Man patika un pārsteidza Stīvena Koveja grāmatā izlasīta frāze. Kāds apmeklētājs bija viņam pienācis semināra pārtraukumā un teicis, ka nemīl vairs savu sievu ar ko ilgi dzīvo kopā, un jautājis, ko viņam tagad darīt? Kovejs uz to atbildēja: „ Vienkārši mīli viņu”. Mīlēt tā ir darbība. Izvēlies darīt.

 P.S. Jau laiciņu pēc šī raksta uzrakstīšanas noklausījos Esteres Perelas (Esther Perel) runu TED par neuzticību. Tas ir vēl kāds interesants skatījums uz attiecībām un to ko saucam par krāpšanu.

Kas mani tracina

Pirms pāris nedēļām biju uz Viestura Rudzīša semināru par Aspaziju, viņas māti un mātes māti (iesaku pasekot telpas Mansards piedāvājuma, tur reizēm notiek interesantas tikšanās). Dakteris savā prezentācijā demonstrēja, ka sievietes mēdz ilgstoši sērot par zaudējumiem, apvienoties zināmā sieviešu solidaritātē, sērot un izstumt vīriešus. Viņi jūtas nevajadzīgi. Sāk, piemēram, dzert.Saprotams, ka Rudzītis kā pētnieks izvirza, atsedz šādu problēmu, bet no Rudzīša kā ārsta gribētos dzirdēt arī kādu risinājumu šadai situācijai.

Bet tā jau nav tikai daktera Rudzīša problēma, tā ir sabiedrības kopumā un katra indivīda problēma par izprtatni, par briedumu, par pieprasījumu sabiedrībā.

Kāda ir vīrieša loma un kāda sievietes loma mūsu sabiedrībā, kāda vērtība ir ģimenei un atbildībai? Pazīstamais jurists Aivars Borokovs žurnālā „Annas psiholoģija” intervijā par vīriešu lomu šodien Latvijas sabiedrībā stāstīja, ka piedalījies MK sēdē par valsts iestāžu vadītāju amatu nolikumu – ”Un tad es uzdevu jautājumu, kas visos izraisīja smiekus, – kam labāka reputācija: vīrietim ar divām sievām un četrām partijām vai čertām sievām un divām partijām. Kas vairāk sit pa reputāciju – mainīt sievu vai partiju?” – gribētos, lai sabiedrības acīs ģimenei būtu vērtība. Lai cilvēciskām attiecībām būtu vērtība. Lai būtu tāds pieprasījums sabiedrībā pret politiķiem, vadošos amatos esošiem cilvēkiem.

Pazīstams jurists var atļauties izteikt provokatīvu viedokli, par ko var arī pasmieties un paust uzskatu, ka cilvēkiem, kas nav mācējuši saglabāt savu ģimeni, politikā nav ko darīt. Man ar skumjām jāsecina, ka tas nav pieprasījums no sabiedrības, būt atbildīgam.

Domāju, lai to risinātu, nepieciešams brīvi iegūt zināšanas par attiecību veidošanu ģimenē. Par vīriešu un sieviešu atšķirīgajiem uztveres un rīcības veidiem. Par lomām sabiedrībā, pārī un ģimenē.