Par izvēli

Gribēju tā lēnām pa punktiem, par dažādām izvēlēm un stereotipisko domāšanu, bet laikam izlauzās vairāk par attiecību tēmu šajā kontekstā.

Esmu domājusi par to, cik daudz mūsu dzīvē nosaka gadījums un apstākļi, cik varam novelt uz cilvēka dabu vai tomēr viss ir atkarīgs no mūsu pašu izvēlēm.

Vai būtu labi, ja būtu kā attēlā?

Esmu sapratusi, ka izvēle, pirmām kārtām ir atbildības uzņemšanās par savu dzīvi.

Ja man patreiz nepatīk mans darbs, bet es to izvēlos tagad darīt, jo man vajag līdzekļus, no kā dzīvot un izglītoties. Tad tā uzreiz ir mana izvēle un iemesls kāpēc es izvēlos to darīt. Es neesmu upuris, kas samierinās ar apstākļiem.

Domāju, ka cilvēki ir dažādi un, protams, ne visi sader, bet arī tā ir izvēle veidot ilgstošas attiecības, ieguldīt tajās, iepazīt vienam otru vairāk, veidot kopīgus rituālus. Vai dzīvot tikai no vienas iemīlēšanās eiforijas līdz nākošajai. Baudīt tikai šīs sajūtas un kad tās beidzās, šķirties. Tāda pusgada līdz pusotra gada ilgu attiecību sērija. Kādu laiku, iespējams, tā var.

Jaunībā kādu laiku vajag tikai satikties, padzīvot kopā.  Uzreiz nedibināt ģimeni, bet ļaut iepazīt vienam otru un iepazīt sevi, saprast, kas man vajadzīgs un ko vēlos no otra cilvēka. Un tikai tad apzināti izdarīt izvēli un veidot ģimeni. Tas ir gana saprātīgi.

Kaut arī mēdz teikt, ka neviens nevienam neko nav parādā, ka nav nekā ko vajadzētu darīt un kas kādam būtu jādara, tomēr  pieauguši cilvēki saprot, ka attiecībās vienmēr nākas sevi  kaut kādā mērā ierobežot. Ka tajās ne tikai ko iegūsti, bet  kaut no sevis nākas arī zaudēt, protams, svarīgs ir līdzsvars. Arī tā ir izvēle.

Es kādās viesībās runājos ar vīrieti un viņš it kā jokojot teica, ka vīriešiem  jau kaimiņiene vienmēr  liekas interesantāka nekā sieva. Iespējams agrāk es būtu muļķīgi pasmaidījusi par šo vīriešu joku un patiesībā arī daudzu dzīves modeli, bet šoreiz sev par pārsteigumu dzirdēju sevi mierīgi sakām, ka kādreiz jau ir arī jāpieaug. Tā ir mana izvēle, vairs nepieņemt pazemojošus jociņus.

Bieži nākas dzirdēt teicienu, ka vīrieši pēc dabas ir poligāmi, ka viņi tādi vienkārši ir un neko tur nevar darīt. Būtībā jau arī daudzas sievietes ir poligāmas, tikai par to netiek daudz runāts. Ir normāli, ka rodas interese, iekāre pret pretējā dzimuma pārstāvi. Tajā nav nekā negatīva. Bet tas vai kaut ko arī darīt, ja esi attiecībās, tomēr ir izvēles jautājums. Piekrāpt vai būt uzticīgam? Vajag arī saukt lietas īstajos vārdos.

Es te negribu teikt, ka nemēdz būt arī sievietes, kas izrāda necieņu saviem partneriem.

Vienkārši tas ir tas, kas man kā sievietei  krīt acīs un es to vairs nevēlos pieņemt un akceptēt kā normu.

Tāpat domāju, ka laiks, kad pretstatīt dzimumus ir beidzies. Ir  vērts saprast, ka ir atšķirības, ka pastāv abu dzimumu stiprās puses, kas ir papildinošas un ieklausīties pretējā dzimumā ar cieņu. Tā ir mana izvēle.

Katra lieta un parādība nes sevī gan tumsu, gan gaismu. Melni baltā domāšana raksturīga cilvēkiem ar zemu intelekta līmeni. Mācos skatīties dziļāk. Bet pats būtiskākais jautājums ir – Ko es izvēlos? – attiecīgi – Ko es daru ar savu dzīvi? (Izvēles neveikšana jau būtībā arī ir izvēle.)

Man patika un pārsteidza Stīvena Koveja grāmatā izlasīta frāze. Kāds apmeklētājs bija viņam pienācis semināra pārtraukumā un teicis, ka nemīl vairs savu sievu ar ko ilgi dzīvo kopā, un jautājis, ko viņam tagad darīt? Kovejs uz to atbildēja: „ Vienkārši mīli viņu”. Mīlēt tā ir darbība. Izvēlies darīt.

 P.S. Jau laiciņu pēc šī raksta uzrakstīšanas noklausījos Esteres Perelas (Esther Perel) runu TED par neuzticību. Tas ir vēl kāds interesants skatījums uz attiecībām un to ko saucam par krāpšanu.

Ģimenes vīrieši

Kas notiek ar mūsu vīriešiem? Ko mēs, sievietes, ar viņiem darām? Domāju, sievietēm jāapzinās savu spēku mātes, māsas, sievas, mīļotās, arī skolotājas lomā. Lielā mērā viņas radījušas tos vīriešus, kas mums patreiz ir līdzās un sabiedrībā.

Mīlestība, rūpēšanās, iedvesmošana, cieņa, ir tie rīki, kuriem jābūt sievietes arsenālā.

Bet, iespējams, vīrieši paši lielā mērā ir atbildīgi par savu vīrišķību, lomu dzīvē un svarīgajām attiecībām?

Es maz redzēju savu vectētiņu – mammas tēti. Viņš nomira, kad man bija 5 gadi. Viņš bija skolotājs, skolas direktors Garozas skolā. Domāju, viņa audzēkņi viņu mīlēja, jo atceros, ka vecmāmiņa cepa brīnumgardas biskvīta ruletes, kad pulciņš jauniešu no skolas nāca ciemos  uz mājām.

Vecmāmiņa nestrādāja algotu darbu vispār, viņa rūpējās par māju, saimniecību un trīs bērniem. Vectētiņš viņai neļāva turēt vairāk par 10 vistām un 1 govi, lai viņa nenogurtu. Viņu mājās vienmēr bija saticība, asāku vārdu pārmaiņu nekad nebija. Es atceros, kā viņš mani šūpoja uz kājas un kā jokojās ar savām meitām. Mamma ļoti mīlēja savu tēti.

Mans tētis zaudēja savu tēvu vidusskolas laikā. Pret savu mammu un māsu viņa attieksmē bija kaut kas dīvains. Atceros, kā viņš mēdza teikt „mīļā mammīte” un „mīļā māsiņa”, bet ar tādu nievājošu attieksmi.

Tēvs bija ļoti izskatīgs, talantīgs, daudz lasīja, viņam piemita izcilas matemātiķa spējas, tomēr viņš sevi nerealizēja profesionāli.

Es atceros daudz alkohola, agresivitātes, egocentriskums un paštaisnums līdz galējai robežai, tikai viņa viedoklis vai skandāls. Nespēja uzņemties atbildību.

Arī viņš savu tēvu dievināja.

Kas tas bija? Vai vecāki nebija ko ieaudzinājuši? Kas viņam bija pietrūcis? Kāpēc tik talantīgs cilvēks sevi degradē?

Mamma dzīvoja ar viņu, kaut dzīve mājās bija pastāvīga nedrošība. Par to, kas notiek mājās tajā laikā nedrīkstējām runāt, tā bija pieņemts. Mamma saņēmās aiziet no tēva tikai tad, kad mēs ar brāli jau bijām prom savā dzīvē. 

Arī es tad pārtraucu ar viņu kontaktēt dēļ viņa agresivitātes. Katra mūsu saruna izvērtās viņa kliegšanā un apvainojumos. Man jau tad bija savi bērni. Nodomāju, ka man vienreiz pietiek ļaut sevi pazemot.

Viņš pēc tam aizgāja diezgan ātri. Atsāku ar viņu komunicēt jau tad, kad uzzināju par neatgriezenisko diagnozi. Viņš vairs nerunāja loģiski, reizēm atradās it kā kaut kur citur. Mani ne vienmēr atpazina.

Man ir tik divējādas jūtas pret tēvu. Neskatoties uz visu, es viņu ļoti mīlēju. Varbūt tā arī ir mācība, pieņemt viņa izvēles un piedot? Ļaut viņam savu ceļu? Man reizēm joprojām liekas, ka esmu par kaut ko atbildīga.

Man arī tagad dzīvē jāmācās un jāpieņem, ka attiecības veido divas puses, ka tikai no manis vienas tās nav  atkarīgas.

Iespējams es nespēju izprast, kas notika tēva dzīvē un kādu ietekmi tas atstāj uz mani gan apzināti, gan neapzināti, bet nesen izlasīta doma Igora Šuvajeva grāmatiņā „Freids”, mani iepriecināja un uzrunāja – Varbūt katrs pats ir sevis paša tēvs?

Es nevaru jums piederēt

Es nepiederu vīrietim, ar ko esmu kopā, es nevaru piederēt darba devējam, es nevaru uzklausīt draudzenes padomu un bez domāšanas rīkoties.

Esmu bijusi saviem darba devējiem ļoti lojāla, atbalstījusi darbības virzienus, pieņēmusi mērķus kā savus personīgos. Tomēr pamazām esmu nonākusi pie domas, ka darbs ir tikai darbs, to jāizdara labi, bet tam nevar emocionāli pieķerties. Izņēmums ir, ja tas ir mans bizness, kuru pati radu, kurā ieguldu sevi un strādāju sev. Vai arī tā ir konkrēta ideja, kuru vēlos realizēt. Algots darbs ne vienmēr dod atpakaļ arī emocionālu gandarījumu. Tāpēc, manuprāt, svarīgi ir nodalīt, kur beidzas darba pienākumi un kur sākās emocionāla iesaistīšanās. Emocijas veselīgi ir sniegt kādam, no kura tās iespējams arī saņemt.

Arī lieliskākās attiecības ar vīrieti, pat tādas, „līdz nāve mūs šķirs”, var ilgt arī tikai līdz attiecību nāvei. Ejam kopā līdz krusojumam un tad skatamies vai tālāk ejams kopā vai katram savs ceļš. Tā šodien ir dzīves realitāte, nekādu garantiju nav.

Es domāju par to, kā nepazaudēt sevi attiecībās. Sieviete ir tā, kas ātrāk pieķeras, kas kļūst atkarīga no attiecībām, kas vairāk gatava pielāgoties un pakļauties. Tādā veidā pazaudējot sevi, savu būtību. Kā būt attiecībās un nepazaudēt savu iekšējo kodolu? Kā pasargāt to veselu?

Sbigņevs Stankēvičš intervijā  raidījumam „Rampas ugunis” stāstīja: „Kad mani ievēlēja par kardinālu, savā pirmajā runā es teicu, ka pirmā prioritāte man būs iekšējā – saglabāt savu iekšējo brīvību un saikni ar Dievu.”  Tas ir kā tāds veselīgais egoisms, pasargāt savu būtību, savu personību, neļaut notikumiem, cilvēkiem, viedokļiem raustīt, tiesības uz pašattīstīšanos, kontaktu ar savu iekšējo es un iekšējo Dievu, kam vienīgajam šajā dzīvē jādod atskaites.

Kad intervijā to toreiz dzirdēju, man tiešām pirmā doma bija, cik egoistiski viņš. Vai tiešām to izdodas realizēt? Bet tad padomāju un sapratu, ka labākās atbildes rodu, kad varu abstrahēties no situācijas un uzdot jautājumus – Ko es par to domāju? Kā es par to jūtos? Kurš ir labākais risinājums? Mierīgi izsverot visus par un pret.

Es neesmu reliģioza pēc savas būtības, un nav arī tā, ka es neticu kādam augstākam spēkam, visuma saprātam, Dievam, vai kā katrs to sauc, bet šādas pārdomas manī radās par savas būtības saglabāšanu.

Vai Dievs ir tas, kas ir līdzsvarojošais starp diviem cilvēkiem, starp cilvēku un sabiedību? Un vai tiešām viņam pieder mūsu dvēsele, mūsu dziļākā būtība?

Mana vecmāmiņa

Es un vecmāmiņa 1972.gada janvārī, Jelgavā.

Reiz, bērnībā, mana vecmāmiņa man teica: „Dzīve nav rožu dārzs”, man tad laikam bija kādi 5-6 gadi. Atceros, ka pie sevis padomāju, nu ko tu, vecmāmiņ, runā, kādas muļķības. Nu kā tad nav. Katrs gads bija tik garš. Vasaras siltas, ziemas sniegainas. Katrā gadalaikā bija savi prieki. Dzīve bija piedzīvojumu, brīnumu un sajūtu pilna.

Tai pat laikā, mana vecmāmiņa bija stipra un dzīvespriecīga, viņa prata strādāt un prata priecāties. Tikai laikam daudz ko dzīvē bija pieredzējusi. Mīlestības un pacietības viņai pietika gan mums ar brāli, gan brālēnam un māsīcai, kurus auklēt viņa vēlāk pārcēlās uz Lielvārdi.

Jelgavā vecmāmiņa strādāja pilī par komendanti. Viss, ko viņa darīja bija rūpīgi, kārtīgi un pamatīgi. Viņa prata sastrādāties ar cilvēkiem, prata saliedēt kolektīvu, kolēģi un padotie viņu cienīja. Kopā tika svinēti svētki, vecmāmiņa organizēja ekskursijas, kurās es arī tiku ņemta līdzi. Izbraukāju lielu daļu bijušās Savienības. Darbinieki liela daļa bija kundzes jau gados, bet tā bija dzirkstošākā un jautrākā kompānija, kādā biju bijusi un vecmāmiņa bija to dvēsele. Tika nemitīgi dziedāts, tik daudz dziesmu viņas zināja. Neviens kalns nebija par augstu un neviena grava par dziļu, lai sasniegtu. Laika apstākļi vienmēr bija piemēroti.

1972.gada 28.jūlijs, Jelgavā. Vecmāmiņas 47 dzimšanas diena (pirmajā rindā otrā no labās puses).

Pret mums mazbērniem vecmāmiņas pacietība bija neizmērojama. Kad sāku mācīties skolā, es sēdēju un sapņoju pie grāmatām. Manas domas nemitīgi klīda kaut kur projām. Tad vecmāmiņa no kādas 2. klases sēdēja un nodarbojās ar mani, kamēr izmācījos un izpildīju visus mājas darbus. Manas sekmes skolā tad uzlabojās, atceros, ka saņēmu grāmatu par labām un teicamām sekmēm.

Ka viņa iziet no pacietības, pieredzēju tikai reizi. Man bija jāpilda kāds skolas darbs, bet es negribēju, tagad  īsti neatceros, ko es viņai pateicu, bet atceros, ka tas bija ļoti bezkaunīgi, ka atbildēju viņai aizskaroši un izaicinoši. Viņa ļoti sadusmojās un iesita man. Tas nebija neko stipri, bet neveiksmīgi, jo man pa degunu sāka tecēt  asinis. Tā, vispār man liekas, bija vienīgā reize, kad redzēju viņu dusmīgu un pirmā un vienīgā, kad viņa man tika iesitusi.

Es, brālis un vecmāmiņa. 1972.gada vasara, Ragciems.

Viņa prata strādāt, rūpējās par māju, lika arī mums kādu darbiņu, bet pēc tam mēs gājām kopā peldēties un sauļoties uz upi, vai iepirkties. Viņai vienmēr bija līdzi somā kaut kas ēdams un dzerams bērniem. Reizēm mēs mēdzām iegriezties kafejnīcā „Rīdziņa” un apēst pa  ābolkūkai vai napoleonam.

Vectētiņš nomira, kad vecmāmiņai bija 40 gadu. Es vectētiņu neesmu satikusi, jo viņš nomira vēl pirms manas dzimšanas.

No mammas teiktā un viņas pašas izteikumiem, zinu, ka viņai pēc tam bija pielūdzēji. Ģimene uz to skatījās ar zināmu nosodījumu. Viņa tā arī neizveidoja citas attiecības. Veltīja sevi mums ar brāli, tad pārcēlās uz Lielvārdi un audzināja meitas bērnus, lai meita varētu atgriezties darbā. Būtībā viņa vadīja tur saimniecību daudzus gadus.

Ar manu tēvu viņai bija saspīlētas attiecības. Viņa vienmēr bija uzmanīga un diplomātiska, bet viņa attieksme bija tāda kā nievājoša. Tā arī īsti neesmu sapratusi, kas bija nesaskaņu iemesls un, kas veidoja tēva nesavaldīgo raksturu.

Ģimenīte Jelgavā sagaidot 1975.gadu.

Dzīves beigās vecmāmiņas veselība pasliktinājās, viņai bija grūti staigāt un viņa viena nevarēja iziet no mājas. Brālēns bija tas, kurš parūpējās par viņu, izvadāja uz Jelgavu uz kapiem un pie ārstiem. Taču viņas gars bija stiprs līdz pēdējam brīdim.

Es priecājos, ka man izdevās aizbraukt pie viņas īsi pirms viņas nāves un parunāties „par veciem laikiem”, par tēvu un par viņa bērnību.

Adele ap 1940. gadu. Skolas laiks. Rēzekne.

Mēs ar draugu aizbraucām pie viņas uz Ziemassvētkiem, viņai tad bija 86 gadi. Nebijām īpaši pieteikušies un kad nācām iekšā pa durvīm, viņa sauca, lai tikai neskatāmies uz viņu, viņai esot skaistumkopšanas procedūras. Viņa bija kaut ko bija ieziedusi matos, kas vēl bija jātur kādu laiku. Viņa vienmēr darīja kaut ko savā labā gan skaistumam, gan veselībai. Arī kleitas viņai vienmēr bija šūtas pie šuvējas.

Kaut viņas kājas pavisam neklausīja, viņa bija noskaņota doties uz pensionāru Ziemassvētku balli Jelgavas pilī un teicās pierunāt znotu viņu turp aizvest.

Viņa nedaudz pastāstīja par tēvu un tikai pateica savu reizēm lietoto frāzi: mātes vienmēr grib bērniem tikai to labāko.

Pēc mēneša, janvāra beigās viņa aizgāja, miegā.

Es domāju, ka man ir jābūt viņas spēkam, viņas mākai priecāties, kaut kur arī viņas lielajai pašapziņai. Paldies Tev, vecmāmiņ!

Kad tas notika, es no brālēna uzņēmos daļu rūpju par bēru organizēšanu.

Ceremonija, bēru mielasts, radu un bijušo kolēģu apziņošana. Darbojos kā pulkstenis un nespēju just zaudējumu un sēras. Vienmēr esmu pratusi kritiskās situācijās saglabāt vēsu prātu un rīkoties. Bēru priekšvakarā ar draudzeni aizbraucām līdz kapiem, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtīgi izdarīts. Tikai tad, aizejot un ieraugot vaļējo kapu, līdz manīm nonāca sajūta, ka vecmāmiņa ir mirusi un, ka mēs viņu šeit ģimenes kapos apglabāsim. Es izplūdu asarās.

Vecmāmiņa mēdz nākt pie manis sapņos, kad man jāizlemj vai jāsaprot kas svarīgs.

Dzīves ģeometrija

Jau pamatskolā skolotāja stāstīja, ka pastāv zināmā un nezināmā attiecība, jo vairāk mēs zinām, jo vairāk mēs saprotam, ka nezinām. Tad negribējās tam piekrist, un kāpēc tad vispār mācīties? Vēl vēlāk vienkārši pati šī frāze likās neloģiska, kaut  uz savas ādas, mācoties un studējot, biju pārliecinājusies, ka izpētot kādu lietu vai parādību, saproti,  vēl ar to saistīts tik daudz nezināma, ko vēl varētu apgūt. Līdz kamēr nesen ieraudzīju frāzes ģeometrisku atspoguļojumu,  ja zināšanas ir kā lode un tās virsma saskare ar nezināmo, tad   jo lielāka lode- zināšanas, jo lielāks saskarsmes laukums ar nezināmo. Mani šādas sīkas atklāsmes sajūsmina- juhū, ak tā tas ir!

Rose. Linda, 2014.gads.

Man ir kāda draudzene, māksliniece, viņa strādā tehnikā, kas ir kaut kas starp glezniecību un tēlniecību, izmantojot savos darbos gaismēnu spēli, lokot audeklu un citus materiālus, tā radot darbos telpisku efektu. Viņa pirms pāris gadiem gatavoja izstādi un viņai ieceres realizēšanai vajadzēja no papīra izlocīt figūras veidojot tās no vienas loksnes. Strādājot, viņa atklāja ka, lai izveidotu iecerēto viņai matemātiski precīzi jāizrēķina, jāuzzīmē un jāizgriež figūras forma, lai to precīzi varētu salocīt vēlamajā objektā. Šķietami dīvainu atklāsmi toreiz dzirdēju no viņas: pastāvēt šajā pasaulē var tikai tas, kas ir matemātiski pareizi. Tas man lika aizdomāties par dzīves modeļiem, ko veidojam. Par to, cik atdodam un cik saņemam. Cik katrs savā iekšējā uzbūvē esam stabili, līdzsvarā un uz ko tiecamies. Bet varbūt arī plašākā nozīmē – kāda sabiedrība esam un vai tā tādā veidā varēs turpināt pastāvēt?

Asimptota ir taisne, kurai bezgalībā neierobežoti tuvojas līkne, nekad ar to nesaskaroties. Vai tā ir, kad satiekas divi cilvēki, –  ir iespēja tikai bezgalīgi tuvoties un nekad līdz galam viens otru neiepazīt?…

Kas mani tracina

Pirms pāris nedēļām biju uz Viestura Rudzīša semināru par Aspaziju, viņas māti un mātes māti (iesaku pasekot telpas Mansards piedāvājuma, tur reizēm notiek interesantas tikšanās). Dakteris savā prezentācijā demonstrēja, ka sievietes mēdz ilgstoši sērot par zaudējumiem, apvienoties zināmā sieviešu solidaritātē, sērot un izstumt vīriešus. Viņi jūtas nevajadzīgi. Sāk, piemēram, dzert.Saprotams, ka Rudzītis kā pētnieks izvirza, atsedz šādu problēmu, bet no Rudzīša kā ārsta gribētos dzirdēt arī kādu risinājumu šadai situācijai.

Bet tā jau nav tikai daktera Rudzīša problēma, tā ir sabiedrības kopumā un katra indivīda problēma par izprtatni, par briedumu, par pieprasījumu sabiedrībā.

Kāda ir vīrieša loma un kāda sievietes loma mūsu sabiedrībā, kāda vērtība ir ģimenei un atbildībai? Pazīstamais jurists Aivars Borokovs žurnālā „Annas psiholoģija” intervijā par vīriešu lomu šodien Latvijas sabiedrībā stāstīja, ka piedalījies MK sēdē par valsts iestāžu vadītāju amatu nolikumu – ”Un tad es uzdevu jautājumu, kas visos izraisīja smiekus, – kam labāka reputācija: vīrietim ar divām sievām un četrām partijām vai čertām sievām un divām partijām. Kas vairāk sit pa reputāciju – mainīt sievu vai partiju?” – gribētos, lai sabiedrības acīs ģimenei būtu vērtība. Lai cilvēciskām attiecībām būtu vērtība. Lai būtu tāds pieprasījums sabiedrībā pret politiķiem, vadošos amatos esošiem cilvēkiem.

Pazīstams jurists var atļauties izteikt provokatīvu viedokli, par ko var arī pasmieties un paust uzskatu, ka cilvēkiem, kas nav mācējuši saglabāt savu ģimeni, politikā nav ko darīt. Man ar skumjām jāsecina, ka tas nav pieprasījums no sabiedrības, būt atbildīgam.

Domāju, lai to risinātu, nepieciešams brīvi iegūt zināšanas par attiecību veidošanu ģimenē. Par vīriešu un sieviešu atšķirīgajiem uztveres un rīcības veidiem. Par lomām sabiedrībā, pārī un ģimenē.

Iesākumā daudz jautājumu

Šobrīd, kad mani bērni ir izauguši, jau kādu brīdi „prom no mājām” un paši veido savu dzīvi, manas attiecības ar vīrieti pirms kāda laka ir izirušas, esmu izdzīvojusi gan šķiršanās sāpes, gan „tukšās ligzdas” sindromu, meklēju jaunu jēgu un pamatu savai dzīvei. Man gribās dalīties ar tām domām un atziņām ko gūstu, pieņemu, ka ir daudzas sievietes, kas piedzīvo ko līdzīgu un meklē ar ko piepildīt dzīvi turpmāk.

Vēlos parunāt par vērtībām. Kādu laiku pēc šķiršanās domāju, ka cilvēki visapkārt tik viegli precas un šķiras un, ka varbūt nav vērts veidot dziļākas attiecības, ka sieviete ir tā, kas iegulda savu siltumu, gudrību un rūpes un ka var vienā brīdī nepamanīt, ka esi kaut ko būtisku pazaudējusi un ka dzīve būtībā izjūk. Ka vajag vieglāk, vajag “virspusējāk” uztvert dzīvi un attiecības, ka tā tagad ir pieņemts un normāli. Es neuzstāju uz kādu patiesību, tikai dalos savās sajūtās. Šobrīd šajā situācijā redzu divus ceļus – vilties dzīvē un eksistēt kā sanāk vai meklēt zināšanas, izpratni, domubiedrus un veidot, radīt sevi jaunā kvalitātē.

Arguments par labu tālākai izaugsmei ir mani bērni, viņi ir tie, kas uzsāk savu dzīvi, veidos savas ģimenes, īstenos vērtības, kas ir viņos un ceru nenomaldīsies šodien daudz kur valdošajā visatļautībā, virspusējībā, infantilismā. Negribu nevienu apvainot, šķiet, ka man pašai pēdējā laikā piemīt šīs īpašības vai reizēm ļaujos tām. Kad vēroju savus bērnus, redzu, kā viņi māk draudzēties, veidot attiecības, uzņemties atbildību un man par to tiešām ir prieks.

Mana vēlēšanās ir atkal mācīties, mani interesē kultūra, vēsture, psiholoģija. Īsti studijas ar vairāku gadu saistībām gan laika ziņā, gan finansiāli šobrīd nevēlos uzsākt, ilgstošus kursus nevaru atļauties finansiālu apsvērumu dēļ, vismaz, kamēr nomaksāšu par mammas aprūpi nē, tāpēc esmu atradusi risinājumu skatīties mājās filmas un raidījumus internetā un bibliotēkā izvēlēties grāmatas. Apmeklēju arī nelielus seminārus par tēmām, kas mani interesē, nedārgus. Teātra izrādes un mūzikas koncertus, kas mani emocionāli uzlādē.

Šobrīd man vairāk ir jautājumu nekā atbilžu. Un tie ir jautājumi sev pašai, kādas ir tieši manas atbildes?

Gan nopietni, gan nedaudz ar humoru. Vai ir dzīve pēc 40, 50 :)? Vai noteikti ir kas jārada un jādod citiem, vai var vienkārši dzīvot, dzīvot sev? Kas ir kopīgi mērķi attiecībās, ja nav vairs aktuāla tradicionālā ģimene ar kopīgiem bērniem?

Kamēr audzināju bērnus, bija rūpes un pienākumi, arī attiecībās bija mērķi un ieceres, rūpes par māju, kas aizņēma laiku un domas, darbs un karjera. Kaut kur, kādā brīdī šajā laikā esmu pazaudējusi kādu savu radošo daļu, vai iespējams tagad to atgūt, pie tās atgriezties? No otras puses, tad jutos vajadzīga, sasniegumiem un mērķiem bija jēga. Ko tieši darīt ar sajūtu, kad dzīvi vairs nediktē ierastais ritms un pienākumi un jāsastopas ar sevi pašu?

Es vēlos šeit padalīties ar lasīto un dzirdēto ar saviem iespaidiem un domām. Jautājumi būs vairāk no manas personīgās pieredzes un lietas un parādības, kas mani aizskar, uzrunā. Atbildes uz tiem meklēju sarunās, lasītajā un filmās, pētījumos un ekspertu viedokļos, tradicionālajās reliģijās, ne ezotērikā.