Rīt, 28.03.2017. atvadīsimies no Lilijas tantes, mana tēta māsas. Man kaut kā vienmēr ir licies, ka viņa ir savādāka, īsti neiederas manā izpratnē par mūsu ģimenes sievietēm. Tagad, pēc ziņas par viņas aiziešanu, neviļus, reizē ar skumjām nākas domāt par ģimenes saitēm un mantojumu.
Interesanti, no kurienes mūsu ģimenē nāk attieksme, ka vīrietim ir atļauts gandrīz viss. Tādu pārliecību, ka vienmēr jāpiekāpjas, pauda vecmāmiņa. Pēc šādas programmas savā dzīvē vadījās mana mamma un arī Lilijas tante. Ir grūti, gandrīz neiespējami, izkāpt no iebrauktajām sliedēm un arī es savā dzīvē un attiecībās esmu lietojusi „piekāpšanās” un „neredzēšanas” taktiku. Ļoti gribētos, lai ar mūsu paaudzi šie mehānismi pārstāj darboties un pagātne paliek pagātnē.
Domājot par atmiņām, kas saistās ar tanti, atcerējos vecmāmiņas stātu par Lilijas jaunības laiku. Vecmāmiņa pati vienmēr bija ļoti sabiedriska, kompānijas dvēsele un uzstāja, ka arī Lilijai jāiet ārā no mājas, uz zaļumballi Pils saliņā, satikties ar draugiem. Viņa gan labprātāk pavadīja laiku lasot, grāmatas un pierakstu klades, dažādu tēmu padziļinātai pētīšanai vienmēr aizņēma viņas rakstāmgaldu. Arī kad ciemojos Lielvārdē, atceros, kā viņa nozuda savā istabā, lai ko lasītu un pierakstītu.
Pēdējā laikā par sevi esmu sapratusi, ka viena no būtiskām nodarbēm kas dod gandarījumu ir lasīšana un iedziļināšanās ieinteresējušā jautājumā. Aizrakties līdz lietas būtībai, izpētīt. Kā izrādās, mums tomēr ir kas kopīgs.
Manā vidusskolas laikā man skapī gabājās Lilijas tantes jaunības dienu garie svārki. Atceros, ka mēģināju tos uzvilkt. Kaut arī dejoju tajā laikā deju ansamblī, biju slaida, viņas svārki man viduklī „ciet negāja”. Jaunības dienu fotogrāfijās viņa bija ļoti skaista.
Vieglas smiltis, Lilijas tante!
radi sevi 