Glezna

Ilva Kalnāja. Lielupes ainava. 2017.gads, 42×30 cm, kartons, audekls, eļļa.

IMG_20170813_164253_1

Advertisements

Ģimenes sievietes. Atvadoties.

Rīt, 28.03.2017. atvadīsimies no Lilijas tantes, mana tēta māsas. Man kaut kā vienmēr ir licies, ka viņa ir savādāka, īsti neiederas manā izpratnē par mūsu ģimenes sievietēm. Tagad, pēc ziņas par viņas aiziešanu, neviļus, reizē ar skumjām nākas domāt par ģimenes saitēm un mantojumu.

Interesanti, no kurienes mūsu ģimenē  nāk attieksme, ka vīrietim ir atļauts gandrīz viss. Tādu pārliecību, ka vienmēr jāpiekāpjas, pauda  vecmāmiņa. Pēc  šādas programmas savā dzīvē vadījās mana mamma un arī Lilijas tante. Ir grūti, gandrīz neiespējami, izkāpt no iebrauktajām sliedēm un arī es savā dzīvē un attiecībās esmu lietojusi „piekāpšanās” un „neredzēšanas” taktiku. Ļoti gribētos, lai ar mūsu paaudzi šie mehānismi pārstāj darboties un pagātne paliek pagātnē.

Domājot par atmiņām, kas saistās ar tanti, atcerējos vecmāmiņas stātu par Lilijas jaunības laiku. Vecmāmiņa pati vienmēr bija ļoti sabiedriska, kompānijas dvēsele un uzstāja, ka arī Lilijai jāiet ārā no mājas, uz zaļumballi Pils saliņā, satikties ar draugiem.  Viņa gan labprātāk pavadīja laiku lasot, grāmatas un pierakstu klades, dažādu tēmu padziļinātai pētīšanai vienmēr aizņēma viņas rakstāmgaldu. Arī kad ciemojos Lielvārdē, atceros, kā viņa nozuda savā istabā, lai ko lasītu un pierakstītu.

Lilija, pirmā no labās, manu vecāku kāzās 1967.gada 28.augustā.

Pēdējā laikā par sevi esmu sapratusi, ka viena no būtiskām nodarbēm kas dod gandarījumu ir lasīšana un iedziļināšanās ieinteresējušā jautājumā. Aizrakties līdz lietas būtībai, izpētīt. Kā izrādās, mums tomēr ir kas kopīgs.

Manā vidusskolas laikā man skapī gabājās Lilijas tantes jaunības dienu garie svārki. Atceros, ka mēģināju tos uzvilkt.  Kaut arī dejoju tajā laikā deju ansamblī, biju slaida, viņas svārki  man viduklī „ciet negāja”. Jaunības dienu fotogrāfijās viņa bija ļoti skaista.

Vieglas smiltis, Lilijas tante!

Ir kāds īpaši svarīgs cilvēks dzīvē, ar kuru jāsatiekas un jāiepazīstas

Noskatījos filmu ar Adamsu Sandleru. Neiespējamā mīla. Punch Drunk Love. Eksistenciāls stāsts par diviem cilvēkiem, vīrieti un sievieti, viņu vientulību. Par nespēju dzirdēt savu dvēseli. Bet tomēr ar gatavību un apņemšanos izmantot ieraudzīto iespēju un kaut ko mainīt savā dzīvē.

Filmā izmantots tēls – klavesīns, kas it kā simbolizē varoņa, vīrieša dvēseli. Klavesīns tiek download (1)izmests uz ielas, varonis tikai pēc laika to savāc un aiznes uz garāžu-ofisu, viņš īsti nezina kur to likt un tas stāv nolikts birojā uz galda. Kolēģi jautā, kas tas ir un viņš saka, ka klavesīns, lai patreiz te pastāv. Diezgan muļķīgā vietā, viņa birojā uz galda. Tad viņš atnāk un mēģina uz tā spēlēt nospiežos pāris taustiņus, skaņa nav tā patīkamākā un harmoniskākā. Tad viņš kādā reizē mēģina labot instrumentu.

Filmas beigu daļā klavesīnu viņš aiznes un uzdāvina sievietei ar kuru filmas gaitā sāk veidot attiecības. images (3)Filmas noslēguma daļā ir kadri, kas it kā simbolizē Happy End, pāra laimīgu izlīgšanu un apvienošanos. Toties filmas pašos pēdējos kadros varonis atkal sēž savā garāžā un darbojas ap klavesīnu, mācoties tā spēli.images (4)

Mums vajag, lai mūs kāds atzīst un ierauga un izvēlas, bet pašiem vien jāmācas spēlēt uz sava instrumenta. Ja satiekas divi šādi cilvēki, viņi arī turpinās iepazīt paši sevi ar mēģinājumu un kļūdu paņēmieniem.

Vai vispār var iestāties tāds brīdis, kad cilvēks ir sevi iepazinis, pazīst, prot smalki spēlēt uz savām dvēseles stīgām? Kas tad notiek? Vai viņš tikai tad spēj patiesi būt kopā ar otru cilvēku.

Bet vienmēr pastāv arī iespēja, ka viņš var līdz tam neizaugt.  Un tik pat varbūtīga ir situācija, ka izaug, un tad izrādās, ka cilvēki vairs nesader.

imagesMūsu ikdienas dzīvē, kad cilvēks sāk iepazīt sevi, tas izskatās komiski, apkārtēji viņu nesaprot, visdrīzāk izsmej, skatās kā uz dīvaini. Bija tāds normāls un kas tagad ar viņu notiek? Arī filma ir uzņemta kā komēdija ar mūzikla elementiem.

Tā satikšanās un dialogs ar sevi katram ir jāveic tikai pašam savā vientulībā, kā piedzimstot un nomirstot.

Talants, laime, ievainojamība un kauns

kVEPcWcfSA2tgOpRz9Za__DSC0765 (1)No šīs nedēļas vidus esmu atvaļinājumā. Man ir laiks nodoties patīkamām lietām un man ir vairākas lieliskas atklāsmes. Vienmēr, kad uzzinu, ko jaunu – o, tā tas ir! Vai manā puzlē vēl sastājas vietās daži gabaliņi, izjūtu prieku, pacilātību un jūtos tiešām laimīga. Gribu apkopot to, ko esmu mācījusies un ko pamazām sāku saprast.

No bibliotēkas paņēmu palasīt pāris pagājušā gada ĢEO žurnālus. Mani uzrunāja  dažas atziņas rakstā „Kur rodas talants? „ (08.2014.) Apdāvināto bērnu internāta pedagogs secina: Ja bērni nav motivēti iekšēji, tad neskatoties pat uz apdāvinātību ne vienā jomā vien, viņi tālāk neattīstās. Iekšējā motivācija: tajā apvienojas prieks par paveikto, gribasspēks un pašpaļāvība. Ar ārējo motivāciju (trenēšanu, uzslavām un atalgojumu) talantu nevar ne ieraudzīt ne atvērt.

„Tas kurš drīkst darīt tikai to, ko viņam liek, ir spiests nemitīgi apslāpēt savus impulsus un tādējādi atsvešinās no sevis,”  tā Jirgens Bekmanis sporta psihologs un motivācijas pētnieks. Tikai tas, kas savu talantu jomu padara par savu lietu, par daļu sevis, spēj just to kaislību, kas nepieciešama, lai to attīstītu.

To apstiprina arī pāris intervijas ar veiksmīgiem jauniem cilvēkiem.

Olimpiskā čempione airēšanā, kura pirms starta sev saka: Es to izdarīšu! Un tad es vienkārši daru.

Pasaules šaha čempions, kurš saka: Ja tev kaut kas nesagādā prieku, labāk to nemaz nedari. Bet ja es zaudēju, tas ir kā kara pieteikums.

Reizēm mani biedē, kad redzu, kā vecāki izturas pret saviem bērniem. Kā mainīt paaudzēs iesakņojušos audzināšanas veidu pakļaut bērnu, mācīt bezierunu paklausību uz attīstīt viņā spēju izprast sevi, uzticēties savām sajūtām un darboties… attīstīt gribasspēku un pašdisciplīnu.

Vēl kāda lieta, kas lika man izdzīvot EURĒKA sajūtu pēdējās dienās ir semināra apmeklējums „Laime ir paradums” (Ansis Jurģis Stabiņģis. Openminded.lv). 4ALUVYYlQLC004zkGhd9_Sunset at Windermere_2

Esmu ilgstoši nodarbojusies ar meditāciju un koncentrēšanās spējas man nebūt nav svešas, taču līdz galam šī vingrinājuma nozīmīgumu nebiju izpratusi. Vai iespējams zināju, tikai tagad pēkšņi saslēdzās kaut kāds klikšķis.  Izrādās laimes atslēga ir tik vienkārša, būt ar savu uzmanību tur kur esi un pie tā, ko tajā brīdī dari. Tik vienkārši, tikai atkal atgriezties, kad pamani, ka uzmanība novērsusies. Izjust šo brīdi un šo mirkli un nebūt domās nekur citur, nenovērst uzmanību. Izrādās, prasme ar gribu koncentrēt uzmanību ir laimes izjūtas veidošanās pamatā.

Tā dara bērni. Vēl tagad atceros no savas bērnības, kā smqstJZUtQ4uAjijbpLzbT_LO234824aršo saulē sasilusi zāle, kā basās kājas silst un pēdās duras akmentiņi. Mežmalā saldi smaržo zemenes un skaļi sisina sienāži. Šīs sajūtas joprojām ir tik dzīvas. To var izjust, tikai tad kad esi tur tajā brīdī ar visām domām un jūtām un tad to atceries vēl pēc daudziem gadiem.

Ir pagājuši jau kādi 10 gadi, kopš pieņēmu lēmumu izvēlēties izjust visu, ko dzīve piedāvā gan prieku un mīlestību, gan skumjas, vilšanos un sēras. Būt dzīvai. Zinu arī, ka ar šo lēmumu esmu piedzīvojusi ne vienu vien nepatīkamu, nedaudz apkaunojošu brīdi.

Tāpēc jo īpaši mani uzrunāja šonedēļ noklausītie  brīnišķīgās pētnieces Brenes Braunas (Brene Brovn)  divi stāsti par viņas 10 gadus ilgo pētījumu par kaunu un ievainojamību.

Tu nevari būt laimīgs, ja neļauj sev būt ievainojamam.

Runas vērts noklausīties pilnībā (saites zemāk), bet te dažas viņas pētījumu atziņas, ko gribu atzīmēt:

Saistības ir tas, kādēļ mēs te esam, tas ir tas, kas dod jēgu un nozīmi mūsu dzīvei.

Mēs izliekamies, ka tas ko mēs darām neietekmē citus cilvēkus.

Esmu pietiekama – sajūta, kas ļauj justies cienīgai būt saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Cilvēki, kam tā piemīt tic, ka ir mīlestības un piederības cienīgi. Tiem piemīt drosme būt nepilnīgiem.

Kad mēs darbojamies tādā apziņā, kas saka “Esmu pietiekams.”, tad mēs pārstājam kliegt un sākam klausīties, mēs esam jaukāki un maigāki pret apkārtējiem cilvēkiem, un mēs esam jaukāki un maigāki pret sevi.

Vainošana ir veids kā izlādēt sāpes un diskomfortu.

Vienīgie cilvēki, kas nezina kauna sajūtu ir cilvēki, kuriem nav spēju uz empātiju un saiknes ar citiem veidošanu.

Dažas attbildes uz jautājumu – Kas liek tev justies ievainojamam?  “Lūgt palīdzību vīram, jo es esmu slima, un mēs esam tikko precējušies”, “ierosināt vīram nodarboties ar seksu”, “ierosināt sievai nodarboties ar seksu”, “sajust atraidījumu”, “uzaicināt kādu uz randiņu”, “gaidīt ārsta atbildes zvanu”, “kad ar mani pārguļ tikai dēļ seksa”, “pārgulēt ar citiem tikai dēļ seksa” – tā ir pasaule, kurā mēs dzīvojam. Un viens no veidiem, kā mēs ar to tiekam galā, mēs apslāpējam ievainojamību.

Bet tu nevari teikt – te ir sliktās lietas. Te ir ievainojamība, te ir sēras, te ir kauns, te ir bailes, te ir vilšanās, es negribu to visu just! Jūs nevarat notrulināt šīs smagās sajūtas, nenotrulinot citas sajūtas, mūsu emocijas. Jūs nevarat selektīvi kļūt nejūtīgs. Tad, kad mēs apslāpējam negatīvās emocijas, mēs apslāpējam arī prieku, apslāpējam pateicību, mēs apslāpējam laimi.

Ievainojamība ir vieta, kur dzimst inovācijas, radošums un pārmaiņas.

Kaunu var saprast kā bailes no atšķirtības. Vai manī ir kaut kas tāds, kas, ja citi cilvēki to zinātu vai redzētu, padarītu mani saskarsmes necienīgu.

Kauns sievietēm ir nesasniedzamu, konfliktējošu, konkurējošu gaidu tīkls par to, kam mums būtu jābūt. Tas ir kā „trako krekls”.

Kauns vīriešiem ir viens – netikt uztvertam kā kādam? – Vājam.

Ja mēs gribam atrast ceļu atpakaļ viens pie otra, ievainojamība būs tā taka. Ja mēs gribam atrast ceļu atpakaļ viens pie otra, mums ir jāsaprot un jāiepazīst empātija, tādēļ, ka empātija ir pretinde kaunam.

http://www.ted.com/talks/brene_brown_on_vulnerability; http://www.ted.com/talks/brene_brown_listening_to_shame

Par izvēli

92H

Gribēju tā lēnām pa punktiem, par dažādām izvēlēm un stereotipisko domāšanu, bet laikam izlauzās vairāk par attiecību tēmu šajā kontekstā.

Esmu domājusi par to, cik daudz mūsu dzīvē nosaka gadījums un apstākļi, cik varam novelt uz cilvēka dabu vai tomēr viss ir atkarīgs no mūsu pašu izvēlēm.

Vai būtu labi, ja būtu kā attēlā?

Esmu sapratusi, ka izvēle, pirmām kārtām ir atbildības uzņemšanās par savu dzīvi.

Ja man patreiz nepatīk mans darbs, bet es to izvēlos tagad darīt, jo man vajag līdzekļus, no kā dzīvot un izglītoties. Tad tā uzreiz ir mana izvēle un iemesls kāpēc es izvēlos to darīt. Es neesmu upuris, kas samierinās ar apstākļiem.

Domāju, ka cilvēki ir dažādi un, protams, ne visi sader, bet arī tā ir izvēle veidot ilgstošas attiecības, ieguldīt tajās, iepazīt vienam otru vairāk, veidot kopīgus rituālus. Vai dzīvot tikai no vienas iemīlēšanās eiforijas līdz nākošajai. Baudīt tikai šīs sajūtas un kad tās beidzās, šķirties. Tāda pusgada līdz pusotra gada ilgu attiecību sērija. Kādu laiku, iespējams, tā var.

Jaunībā kādu laiku vajag tikai satikties, padzīvot kopā.  Uzreiz nedibināt ģimeni, bet ļaut iepazīt vienam otru un iepazīt sevi, saprast, kas man vajadzīgs un ko vēlos no otra cilvēka. Un tikai tad apzināti izdarīt izvēli un veidot ģimeni. Tas ir gana saprātīgi.

Kaut arī mēdz teikt, ka neviens nevienam neko nav parādā, ka nav nekā ko vajadzētu darīt un kas kādam būtu jādara, tomēr  pieauguši cilvēki saprot, ka attiecībās vienmēr nākas sevi  kaut kādā mērā ierobežot. Ka tajās ne tikai ko iegūsti, bet  kaut no sevis nākas arī zaudēt, protams, svarīgs ir līdzsvars. Arī tā ir izvēle.

Es kādās viesībās runājos ar vīrieti un viņš it kā jokojot teica, ka vīriešiem  jau kaimiņiene vienmēr  liekas interesantāka nekā sieva. Iespējams agrāk es būtu muļķīgi pasmaidījusi par šo vīriešu joku un patiesībā arī daudzu dzīves modeli, bet šoreiz sev par pārsteigumu dzirdēju sevi mierīgi sakām, ka kādreiz jau ir arī jāpieaug. Tā ir mana izvēle, vairs nepieņemt pazemojošus jociņus.Y51aFguqRcGTgsYRYBXV_20140104_085932

Bieži nākas dzirdēt teicienu, ka vīrieši pēc dabas ir poligāmi, ka viņi tādi vienkārši ir un neko tur nevar darīt. Būtībā jau arī daudzas sievietes ir poligāmas, tikai par to netiek daudz runāts. Ir normāli, ka rodas interese, iekāre pret pretējā dzimuma pārstāvi. Tajā nav nekā negatīva. Bet tas vai kaut ko arī darīt, ja esi attiecībās, tomēr ir izvēles jautājums. Piekrāpt vai būt uzticīgam? Vajag arī saukt lietas īstajos vārdos.

Es te negribu teikt, ka nemēdz būt arī sievietes, kas izrāda necieņu saviem partneriem.

Vienkārši tas ir tas, kas man kā sievietei  krīt acīs un es to vairs nevēlos pieņemt un akceptēt kā normu.

Tāpat domāju, ka laiks, kad pretstatīt dzimumus ir beidzies. Ir  vērts saprast, ka ir atšķirības, ka photo-1422207134147-65fb81f59e38pastāv abu dzimumu stiprās puses, kas ir papildinošas un ieklausīties pretējā dzimumā ar cieņu. Tā ir mana izvēle.

Katra lieta un parādība nes sevī gan tumsu, gan gaismu. Melni baltā domāšana raksturīga cilvēkiem ar zemu intelekta līmeni. Mācos skatīties dziļāk. Bet pats būtiskākais jautājums ir – Ko es izvēlos? – attiecīgi – Ko es daru ar savu dzīvi? (Izvēles neveikšana jau būtībā arī ir izvēle.)

Man patika un pārsteidza Stīvena Koveja grāmatā izlasīta frāze. Kāds apmeklētājs bija viņam pienācis semināra pārtraukumā un teicis, ka nemīl vairs savu sievu ar ko ilgi dzīvo kopā, un jautājis, ko viņam tagad darīt? Kovejs uz to atbildēja: „ Vienkārši mīli viņu”. Mīlēt tā ir darbība. Izvēlies darīt.

 P.S. Jau laiciņu pēc šī raksta uzrakstīšanas noklausījos Esteres Perelas (Esther Perel) runu TED par neuzticību. Tas ir vēl kāds interesants skatījums uz attiecībām un to ko saucam par krāpšanu.

Ģimenes vīrieši

tumblr_mscnmcqOQG1sdyj9lo1_1280

Kas notiek ar mūsu vīriešiem? Ko mēs, sievietes, ar viņiem darām? Domāju, sievietēm jāapzinās savu spēku mātes, māsas, sievas, mīļotās, arī skolotājas lomā. Lielā mērā viņas radījušas tos vīriešus, kas mums patreiz ir līdzās un sabiedrībā.

Mīlestība, rūpēšanās, iedvesmošana, cieņa, ir tie rīki, kuriem jābūt sievietes arsenālā.

Bet, iespējams, vīrieši paši lielā mērā ir atbildīgi par savu vīrišķību, lomu dzīvē un svarīgajām attiecībām?

Es maz redzēju savu vectētiņu – mammas tēti. Viņš nomira, kad man bijastrawberry-rhubarb-jam_0019_2 5 gadi. Viņš bija skolotājs, skolas direktors Garozas skolā. Domāju, viņa audzēkņi viņu mīlēja, jo atceros, ka vecmāmiņa cepa brīnumgardas biskvīta ruletes, kad pulciņš jauniešu no skolas nāca ciemos  uz mājām.

Vecmāmiņa nestrādāja algotu darbu vispār, viņa rūpējās par māju, saimniecību un trīs bērniem. Vectētiņš viņai neļāva turēt vairāk par 10 vistām un 1 govi, lai viņa nenogurtu. Viņu mājās vienmēr bija saticība, asāku vārdu pārmaiņu nekad nebija. Es atceros, kā viņš mani šūpoja uz kājas un kā jokojās ar savām meitām. Mamma ļoti mīlēja savu tēti.

Mans tētis zaudēja savu tēvu vidusskolas laikā. Pret savu mammu un māsu viņa attieksmē bija kaut kas dīvains. Atceros, kā viņš mēdza teikt „mīļā mammīte” un „mīļā māsiņa”, bet ar tādu nievājošu attieksmi.

Tēvs bija ļoti izskatīgs, talantīgs, daudz lasīja, viņam piemita izcilas matemātiķa spējas, tomēr viņš sevi nerealizēja profesionāli.

tumblr_mrztj7GFJA1sdyj9lo1_1280Es atceros daudz alkohola, agresivitātes, egocentriskums un paštaisnums līdz galējai robežai, tikai viņa viedoklis vai skandāls. Nespēja uzņemties atbildību.

Arī viņš savu tēvu dievināja.

Kas tas bija? Vai vecāki nebija ko ieaudzinājuši? Kas viņam bija pietrūcis? Kāpēc tik talantīgs cilvēks sevi degradē?

Mamma dzīvoja ar viņu, kaut dzīve mājās bija pastāvīga nedrošība. Par to, kas notiek mājās tajā laikā nedrīkstējām runāt, tā bija pieņemts. Mamma saņēmās aiziet no tēva tikai tad, kad mēs ar brāli jau bijām prom savā dzīvē. tumblr_mt2a7lNFGN1sdyj9lo1_1280

Arī es tad pārtraucu ar viņu kontaktēt dēļ viņa agresivitātes. Katra mūsu saruna izvērtās viņa kliegšanā un apvainojumos. Man jau tad bija savi bērni. Nodomāju, ka man vienreiz pietiek ļaut sevi pazemot.

Viņš pēc tam aizgāja diezgan ātri. Atsāku ar viņu komunicēt jau tad, kad uzzināju par neatgriezenisko diagnozi. Viņš vairs nerunāja loģiski, reizēm atradās it kā kaut kur citur. Mani ne vienmtumblr_muhx7hzIIY1sdyj9lo1_1280ēr atpazina.

Man ir tik divējādas jūtas pret tēvu. Neskatoties uz visu, es viņu ļoti mīlēju. Varbūt tā arī ir mācība, pieņemt viņa izvēles un piedot? Ļaut viņam savu ceļu? Man reizēm joprojām liekas, ka esmu par kaut ko atbildīga.

Man arī tagad dzīvē jāmācās un jāpieņem, ka attiecības veido divas puses, ka tikai no manis vienas tās nav  atkarīgas.tumblr_mv8reaXfMU1sdyj9lo1_1280

Iespējams es nespēju izprast, kas notika tēva dzīvē un kādu ietekmi tas atstāj uz mani gan apzināti, gan neapzināti, bet nesen izlasīta doma Igora Šuvajeva grāmatiņā „Freids”, mani iepriecināja un uzrunāja – Varbūt katrs pats ir sevis paša tēvs?

Es nevaru jums piederēt

119H

Es nepiederu vīrietim, ar ko esmu kopā, es nevaru piederēt darba devējam, es nevaru uzklausīt draudzenes padomu un bez domāšanas rīkoties.

Esmu bijusi saviem darba devējiem ļoti lojāla, atbalstījusi darbības virzienus, pieņēmusi mērķus kā savus personīgos. Tomēr pamazām esmu nonākusi pie domas, ka darbs ir tikai darbs, to jāizdara labi, bet tam nevar emocionāli pieķerties. Izņēmums ir, ja tas ir mans bizness, kuru pati radu, kurā ieguldu sevi un strādāju sev. Vai arī tā ir konkrēta ideja, kuru vēlos realizēt. Algots darbs ne vienmēr dod atpakaļ arī emocionālu gandarījumu. Tāpēc, manuprāt, svarīgi ir nodalīt, kur beidzas darba pienākumi un kur sākās emocionāla iesaistīšanās. Emocijas veselīgi ir sniegt kādam, no kura tās iespējams arī saņemt.

Arī lieliskākās attiecības ar vīrieti, pat tādas, „līdz nāve mūs šķirs”, var ilgt arī tikai līdz attiecību nāvei. Ejam kopā līdz krusojumam un tad skatamies vai tālāk ejams kopā vai katram savs ceļš. Tā šodien ir dzīves realitāte, nekādu garantiju nav.

Es domāju par to, kā nepazaudēt sevi attiecībās. Sieviete ir tā, kas ātrāk pieķeras, kas kļūst atkarīga no attiecībām, kas vairāk gatava pielāgoties un pakļauties. Tādā veidā pazaudējot sevi, savu būtību. Kā būt attiecībās un nepazaudēt savu iekšējo kodolu? Kā pasargāt to veselu?

Sbigņevs Stankēvičš intervijā  raidījumam „Rampas ugunis” stāstīja: „fresh_photo_challenge_jenhooksKad mani ievēlēja par kardinālu, savā pirmajā runā es teicu, ka pirmā prioritāte man būs iekšējā – saglabāt savu iekšējo brīvību un saikni ar Dievu.”  Tas ir kā tāds veselīgais egoisms, pasargāt savu būtību, savu personību, neļaut notikumiem, cilvēkiem, viedokļiem raustīt, tiesības uz pašattīstīšanos, kontaktu ar savu iekšējo es un iekšējo Dievu, kam vienīgajam šajā dzīvē jādod atskaites.

Kad intervijā to toreiz dzirdēju, man tiešām pirmā doma bija, cik egoistiski viņš. Vai tiešām to izdodas realizēt? Bet tad padomāju un sapratu, ka labākās atbildes rodu, kad varu abstrahēties no situācijas un uzdot jautājumus – Ko es par to domāju? Kā es par to jūtos? Kurš ir labākais risinājums? Mierīgi izsverot visus par un pret.

Es neesmu reliģioza pēc savas būtības, un nav arī tā, ka es neticu kādam augstākam spēkam, visuma saprātam, Dievam, vai kā katrs to sauc, bet šādas pārdomas manī free-spiritradās par savas būtības saglabāšanu.

Vai Dievs ir tas, kas ir līdzsvarojošais starp diviem cilvēkiem, starp cilvēku un sabiedību? Un vai tiešām viņam pieder mūsu dvēsele, mūsu dziļākā būtība?