Ilva Kalnāja. Lielupes ainava. 2017.gads, 42×30 cm, kartons, audekls, eļļa.
Ģimenes sievietes. Atvadoties.
Rīt, 28.03.2017. atvadīsimies no Lilijas tantes, mana tēta māsas. Man kaut kā vienmēr ir licies, ka viņa ir savādāka, īsti neiederas manā izpratnē par mūsu ģimenes sievietēm. Tagad, pēc ziņas par viņas aiziešanu, neviļus, reizē ar skumjām nākas domāt par ģimenes saitēm un mantojumu.
Interesanti, no kurienes mūsu ģimenē nāk attieksme, ka vīrietim ir atļauts gandrīz viss. Tādu pārliecību, ka vienmēr jāpiekāpjas, pauda vecmāmiņa. Pēc šādas programmas savā dzīvē vadījās mana mamma un arī Lilijas tante. Ir grūti, gandrīz neiespējami, izkāpt no iebrauktajām sliedēm un arī es savā dzīvē un attiecībās esmu lietojusi „piekāpšanās” un „neredzēšanas” taktiku. Ļoti gribētos, lai ar mūsu paaudzi šie mehānismi pārstāj darboties un pagātne paliek pagātnē.
Domājot par atmiņām, kas saistās ar tanti, atcerējos vecmāmiņas stātu par Lilijas jaunības laiku. Vecmāmiņa pati vienmēr bija ļoti sabiedriska, kompānijas dvēsele un uzstāja, ka arī Lilijai jāiet ārā no mājas, uz zaļumballi Pils saliņā, satikties ar draugiem. Viņa gan labprātāk pavadīja laiku lasot, grāmatas un pierakstu klades, dažādu tēmu padziļinātai pētīšanai vienmēr aizņēma viņas rakstāmgaldu. Arī kad ciemojos Lielvārdē, atceros, kā viņa nozuda savā istabā, lai ko lasītu un pierakstītu.
Pēdējā laikā par sevi esmu sapratusi, ka viena no būtiskām nodarbēm kas dod gandarījumu ir lasīšana un iedziļināšanās ieinteresējušā jautājumā. Aizrakties līdz lietas būtībai, izpētīt. Kā izrādās, mums tomēr ir kas kopīgs.
Manā vidusskolas laikā man skapī gabājās Lilijas tantes jaunības dienu garie svārki. Atceros, ka mēģināju tos uzvilkt. Kaut arī dejoju tajā laikā deju ansamblī, biju slaida, viņas svārki man viduklī „ciet negāja”. Jaunības dienu fotogrāfijās viņa bija ļoti skaista.
Vieglas smiltis, Lilijas tante!
Ir kāds īpaši svarīgs cilvēks dzīvē, ar kuru jāsatiekas un jāiepazīstas
Noskatījos filmu ar Adamsu Sandleru. Neiespējamā mīla. Punch Drunk Love. Eksistenciāls stāsts par diviem cilvēkiem, vīrieti un sievieti, viņu vientulību. Par nespēju dzirdēt savu dvēseli. Bet tomēr ar gatavību un apņemšanos izmantot ieraudzīto iespēju un kaut ko mainīt savā dzīvē.
Filmā izmantots tēls – klavesīns, kas it kā simbolizē varoņa, vīrieša dvēseli. Klavesīns tiek 
izmests uz ielas, varonis tikai pēc laika to savāc un aiznes uz garāžu-ofisu, viņš īsti nezina kur to likt un tas stāv nolikts birojā uz galda. Kolēģi jautā, kas tas ir un viņš saka, ka klavesīns, lai patreiz te pastāv. Diezgan muļķīgā vietā, viņa birojā uz galda. Tad viņš atnāk un mēģina uz tā spēlēt nospiežos pāris taustiņus, skaņa nav tā patīkamākā un harmoniskākā. Tad viņš kādā reizē mēģina labot instrumentu.
Filmas beigu daļā klavesīnu viņš aiznes un uzdāvina sievietei ar kuru filmas gaitā sāk veidot attiecības. 
Filmas noslēguma daļā ir kadri, kas it kā simbolizē Happy End, pāra laimīgu izlīgšanu un apvienošanos. Toties filmas pašos pēdējos kadros varonis atkal sēž savā garāžā un darbojas ap klavesīnu, mācoties tā spēli.
Mums vajag, lai mūs kāds atzīst un ierauga un izvēlas, bet pašiem vien jāmācas spēlēt uz sava instrumenta. Ja satiekas divi šādi cilvēki, viņi arī turpinās iepazīt paši sevi ar mēģinājumu un kļūdu paņēmieniem.
Vai vispār var iestāties tāds brīdis, kad cilvēks ir sevi iepazinis, pazīst, prot smalki spēlēt uz savām dvēseles stīgām? Kas tad notiek? Vai viņš tikai tad spēj patiesi būt kopā ar otru cilvēku.
Bet vienmēr pastāv arī iespēja, ka viņš var līdz tam neizaugt. Un tik pat varbūtīga ir situācija, ka izaug, un tad izrādās, ka cilvēki vairs nesader.
Mūsu ikdienas dzīvē, kad cilvēks sāk iepazīt sevi, tas izskatās komiski, apkārtēji viņu nesaprot, visdrīzāk izsmej, skatās kā uz dīvaini. Bija tāds normāls un kas tagad ar viņu notiek? Arī filma ir uzņemta kā komēdija ar mūzikla elementiem.
Tā satikšanās un dialogs ar sevi katram ir jāveic tikai pašam savā vientulībā, kā piedzimstot un nomirstot.
Talants, laime, ievainojamība un kauns
No šīs nedēļas vidus esmu atvaļinājumā. Man ir laiks nodoties patīkamām lietām un man ir vairākas lieliskas atklāsmes. Vienmēr, kad uzzinu, ko jaunu – o, tā tas ir! Vai manā puzlē vēl sastājas vietās daži gabaliņi, izjūtu prieku, pacilātību un jūtos tiešām laimīga. Gribu apkopot to, ko esmu mācījusies un ko pamazām sāku saprast.
No bibliotēkas paņēmu palasīt pāris pagājušā gada ĢEO žurnālus. Mani uzrunāja dažas atziņas rakstā „Kur rodas talants? „ (08.2014.) Apdāvināto bērnu internāta pedagogs secina: Ja bērni nav motivēti iekšēji, tad neskatoties pat uz apdāvinātību ne vienā jomā vien, viņi tālāk neattīstās. Iekšējā motivācija: tajā apvienojas prieks par paveikto, gribasspēks un pašpaļāvība. Ar ārējo motivāciju (trenēšanu, uzslavām un atalgojumu) talantu nevar ne ieraudzīt ne atvērt.
„Tas kurš drīkst darīt tikai to, ko viņam liek, ir spiests nemitīgi apslāpēt savus impulsus un tādējādi atsvešinās no sevis,” tā Jirgens Bekmanis sporta psihologs un motivācijas pētnieks. Tikai tas, kas savu talantu jomu padara par savu lietu, par daļu sevis, spēj just to kaislību, kas nepieciešama, lai to attīstītu.
To apstiprina arī pāris intervijas ar veiksmīgiem jauniem cilvēkiem.
Olimpiskā čempione airēšanā, kura pirms starta sev saka: Es to izdarīšu! Un tad es vienkārši daru.
Pasaules šaha čempions, kurš saka: Ja tev kaut kas nesagādā prieku, labāk to nemaz nedari. Bet ja es zaudēju, tas ir kā kara pieteikums.
Reizēm mani biedē, kad redzu, kā vecāki izturas pret saviem bērniem. Kā mainīt paaudzēs iesakņojušos audzināšanas veidu pakļaut bērnu, mācīt bezierunu paklausību uz attīstīt viņā spēju izprast sevi, uzticēties savām sajūtām un darboties… attīstīt gribasspēku un pašdisciplīnu.
Vēl kāda lieta, kas lika man izdzīvot EURĒKA sajūtu pēdējās dienās ir semināra apmeklējums „Laime ir paradums” (Ansis Jurģis Stabiņģis. Openminded.lv). 
Esmu ilgstoši nodarbojusies ar meditāciju un koncentrēšanās spējas man nebūt nav svešas, taču līdz galam šī vingrinājuma nozīmīgumu nebiju izpratusi. Vai iespējams zināju, tikai tagad pēkšņi saslēdzās kaut kāds klikšķis. Izrādās laimes atslēga ir tik vienkārša, būt ar savu uzmanību tur kur esi un pie tā, ko tajā brīdī dari. Tik vienkārši, tikai atkal atgriezties, kad pamani, ka uzmanība novērsusies. Izjust šo brīdi un šo mirkli un nebūt domās nekur citur, nenovērst uzmanību. Izrādās, prasme ar gribu koncentrēt uzmanību ir laimes izjūtas veidošanās pamatā.
Tā dara bērni. Vēl tagad atceros no savas bērnības, kā sm
aršo saulē sasilusi zāle, kā basās kājas silst un pēdās duras akmentiņi. Mežmalā saldi smaržo zemenes un skaļi sisina sienāži. Šīs sajūtas joprojām ir tik dzīvas. To var izjust, tikai tad kad esi tur tajā brīdī ar visām domām un jūtām un tad to atceries vēl pēc daudziem gadiem.
Ir pagājuši jau kādi 10 gadi, kopš pieņēmu lēmumu izvēlēties izjust visu, ko dzīve piedāvā gan prieku un mīlestību, gan skumjas, vilšanos un sēras. Būt dzīvai. Zinu arī, ka ar šo lēmumu esmu piedzīvojusi ne vienu vien nepatīkamu, nedaudz apkaunojošu brīdi.
Tāpēc jo īpaši mani uzrunāja šonedēļ noklausītie brīnišķīgās pētnieces Brenes Braunas (Brene Brovn) divi stāsti par viņas 10 gadus ilgo pētījumu par kaunu un ievainojamību.
Tu nevari būt laimīgs, ja neļauj sev būt ievainojamam.
Runas vērts noklausīties pilnībā (saites zemāk), bet te dažas viņas pētījumu atziņas, ko gribu atzīmēt:
Saistības ir tas, kādēļ mēs te esam, tas ir tas, kas dod jēgu un nozīmi mūsu dzīvei.
Mēs izliekamies, ka tas ko mēs darām neietekmē citus cilvēkus.
Esmu pietiekama – sajūta, kas ļauj justies cienīgai būt saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Cilvēki, kam tā piemīt tic, ka ir mīlestības un piederības cienīgi. Tiem piemīt drosme būt nepilnīgiem.
Kad mēs darbojamies tādā apziņā, kas saka “Esmu pietiekams.”, tad mēs pārstājam kliegt un sākam klausīties, mēs esam jaukāki un maigāki pret apkārtējiem cilvēkiem, un mēs esam jaukāki un maigāki pret sevi.
Vainošana ir veids kā izlādēt sāpes un diskomfortu.
Vienīgie cilvēki, kas nezina kauna sajūtu ir cilvēki, kuriem nav spēju uz empātiju un saiknes ar citiem veidošanu.
Dažas attbildes uz jautājumu – Kas liek tev justies ievainojamam? “Lūgt palīdzību vīram, jo es esmu slima, un mēs esam tikko precējušies”, “ierosināt vīram nodarboties ar seksu”, “ierosināt sievai nodarboties ar seksu”, “sajust atraidījumu”, “uzaicināt kādu uz randiņu”, “gaidīt ārsta atbildes zvanu”, “kad ar mani pārguļ tikai dēļ seksa”, “pārgulēt ar citiem tikai dēļ seksa” – tā ir pasaule, kurā mēs dzīvojam. Un viens no veidiem, kā mēs ar to tiekam galā, mēs apslāpējam ievainojamību.
Bet tu nevari teikt – te ir sliktās lietas. Te ir ievainojamība, te ir sēras, te ir kauns, te ir bailes, te ir vilšanās, es negribu to visu just! Jūs nevarat notrulināt šīs smagās sajūtas, nenotrulinot citas sajūtas, mūsu emocijas. Jūs nevarat selektīvi kļūt nejūtīgs. Tad, kad mēs apslāpējam negatīvās emocijas, mēs apslāpējam arī prieku, apslāpējam pateicību, mēs apslāpējam laimi.
Ievainojamība ir vieta, kur dzimst inovācijas, radošums un pārmaiņas.
Kaunu var saprast kā bailes no atšķirtības. Vai manī ir kaut kas tāds, kas, ja citi cilvēki to zinātu vai redzētu, padarītu mani saskarsmes necienīgu.
Kauns sievietēm ir nesasniedzamu, konfliktējošu, konkurējošu gaidu tīkls par to, kam mums būtu jābūt. Tas ir kā „trako krekls”.
Kauns vīriešiem ir viens – netikt uztvertam kā kādam? – Vājam.
Ja mēs gribam atrast ceļu atpakaļ viens pie otra, ievainojamība būs tā taka. Ja mēs gribam atrast ceļu atpakaļ viens pie otra, mums ir jāsaprot un jāiepazīst empātija, tādēļ, ka empātija ir pretinde kaunam.
http://www.ted.com/talks/brene_brown_on_vulnerability; http://www.ted.com/talks/brene_brown_listening_to_shame
Par izvēli
Gribēju tā lēnām pa punktiem, par dažādām izvēlēm un stereotipisko domāšanu, bet laikam izlauzās vairāk par attiecību tēmu šajā kontekstā.
Esmu domājusi par to, cik daudz mūsu dzīvē nosaka gadījums un apstākļi, cik varam novelt uz cilvēka dabu vai tomēr viss ir atkarīgs no mūsu pašu izvēlēm.
Vai būtu labi, ja būtu kā attēlā?
Esmu sapratusi, ka izvēle, pirmām kārtām ir atbildības uzņemšanās par savu dzīvi.
Ja man patreiz nepatīk mans darbs, bet es to izvēlos tagad darīt, jo man vajag līdzekļus, no kā dzīvot un izglītoties. Tad tā uzreiz ir mana izvēle un iemesls kāpēc es izvēlos to darīt. Es neesmu upuris, kas samierinās ar apstākļiem.
Domāju, ka cilvēki ir dažādi un, protams, ne visi sader, bet arī tā ir izvēle veidot ilgstošas attiecības, ieguldīt tajās, iepazīt vienam otru vairāk, veidot kopīgus rituālus. Vai dzīvot tikai no vienas iemīlēšanās eiforijas līdz nākošajai. Baudīt tikai šīs sajūtas un kad tās beidzās, šķirties. Tāda pusgada līdz pusotra gada ilgu attiecību sērija. Kādu laiku, iespējams, tā var.
Jaunībā kādu laiku vajag tikai satikties, padzīvot kopā. Uzreiz nedibināt ģimeni, bet ļaut iepazīt vienam otru un iepazīt sevi, saprast, kas man vajadzīgs un ko vēlos no otra cilvēka. Un tikai tad apzināti izdarīt izvēli un veidot ģimeni. Tas ir gana saprātīgi.
Kaut arī mēdz teikt, ka neviens nevienam neko nav parādā, ka nav nekā ko vajadzētu darīt un kas kādam būtu jādara, tomēr pieauguši cilvēki saprot, ka attiecībās vienmēr nākas sevi kaut kādā mērā ierobežot. Ka tajās ne tikai ko iegūsti, bet kaut no sevis nākas arī zaudēt, protams, svarīgs ir līdzsvars. Arī tā ir izvēle.
Es kādās viesībās runājos ar vīrieti un viņš it kā jokojot teica, ka vīriešiem jau kaimiņiene vienmēr liekas interesantāka nekā sieva. Iespējams agrāk es būtu muļķīgi pasmaidījusi par šo vīriešu joku un patiesībā arī daudzu dzīves modeli, bet šoreiz sev par pārsteigumu dzirdēju sevi mierīgi sakām, ka kādreiz jau ir arī jāpieaug. Tā ir mana izvēle, vairs nepieņemt pazemojošus jociņus.
Bieži nākas dzirdēt teicienu, ka vīrieši pēc dabas ir poligāmi, ka viņi tādi vienkārši ir un neko tur nevar darīt. Būtībā jau arī daudzas sievietes ir poligāmas, tikai par to netiek daudz runāts. Ir normāli, ka rodas interese, iekāre pret pretējā dzimuma pārstāvi. Tajā nav nekā negatīva. Bet tas vai kaut ko arī darīt, ja esi attiecībās, tomēr ir izvēles jautājums. Piekrāpt vai būt uzticīgam? Vajag arī saukt lietas īstajos vārdos.
Es te negribu teikt, ka nemēdz būt arī sievietes, kas izrāda necieņu saviem partneriem.
Vienkārši tas ir tas, kas man kā sievietei krīt acīs un es to vairs nevēlos pieņemt un akceptēt kā normu.
Tāpat domāju, ka laiks, kad pretstatīt dzimumus ir beidzies. Ir vērts saprast, ka ir atšķirības, ka 
pastāv abu dzimumu stiprās puses, kas ir papildinošas un ieklausīties pretējā dzimumā ar cieņu. Tā ir mana izvēle.
Katra lieta un parādība nes sevī gan tumsu, gan gaismu. Melni baltā domāšana raksturīga cilvēkiem ar zemu intelekta līmeni. Mācos skatīties dziļāk. Bet pats būtiskākais jautājums ir – Ko es izvēlos? – attiecīgi – Ko es daru ar savu dzīvi? (Izvēles neveikšana jau būtībā arī ir izvēle.)
Man patika un pārsteidza Stīvena Koveja grāmatā izlasīta frāze. Kāds apmeklētājs bija viņam pienācis semināra pārtraukumā un teicis, ka nemīl vairs savu sievu ar ko ilgi dzīvo kopā, un jautājis, ko viņam tagad darīt? Kovejs uz to atbildēja: „ Vienkārši mīli viņu”. Mīlēt tā ir darbība. Izvēlies darīt.
P.S. Jau laiciņu pēc šī raksta uzrakstīšanas noklausījos Esteres Perelas (Esther Perel) runu TED par neuzticību. Tas ir vēl kāds interesants skatījums uz attiecībām un to ko saucam par krāpšanu.
Ģimenes vīrieši
Kas notiek ar mūsu vīriešiem? Ko mēs, sievietes, ar viņiem darām? Domāju, sievietēm jāapzinās savu spēku mātes, māsas, sievas, mīļotās, arī skolotājas lomā. Lielā mērā viņas radījušas tos vīriešus, kas mums patreiz ir līdzās un sabiedrībā.
Mīlestība, rūpēšanās, iedvesmošana, cieņa, ir tie rīki, kuriem jābūt sievietes arsenālā.
Bet, iespējams, vīrieši paši lielā mērā ir atbildīgi par savu vīrišķību, lomu dzīvē un svarīgajām attiecībām?
Es maz redzēju savu vectētiņu – mammas tēti. Viņš nomira, kad man bija
5 gadi. Viņš bija skolotājs, skolas direktors Garozas skolā. Domāju, viņa audzēkņi viņu mīlēja, jo atceros, ka vecmāmiņa cepa brīnumgardas biskvīta ruletes, kad pulciņš jauniešu no skolas nāca ciemos uz mājām.
Vecmāmiņa nestrādāja algotu darbu vispār, viņa rūpējās par māju, saimniecību un trīs bērniem. Vectētiņš viņai neļāva turēt vairāk par 10 vistām un 1 govi, lai viņa nenogurtu. Viņu mājās vienmēr bija saticība, asāku vārdu pārmaiņu nekad nebija. Es atceros, kā viņš mani šūpoja uz kājas un kā jokojās ar savām meitām. Mamma ļoti mīlēja savu tēti.
Mans tētis zaudēja savu tēvu vidusskolas laikā. Pret savu mammu un māsu viņa attieksmē bija kaut kas dīvains. Atceros, kā viņš mēdza teikt „mīļā mammīte” un „mīļā māsiņa”, bet ar tādu nievājošu attieksmi.
Tēvs bija ļoti izskatīgs, talantīgs, daudz lasīja, viņam piemita izcilas matemātiķa spējas, tomēr viņš sevi nerealizēja profesionāli.
Es atceros daudz alkohola, agresivitātes, egocentriskums un paštaisnums līdz galējai robežai, tikai viņa viedoklis vai skandāls. Nespēja uzņemties atbildību.
Arī viņš savu tēvu dievināja.
Kas tas bija? Vai vecāki nebija ko ieaudzinājuši? Kas viņam bija pietrūcis? Kāpēc tik talantīgs cilvēks sevi degradē?
Mamma dzīvoja ar viņu, kaut dzīve mājās bija pastāvīga nedrošība. Par to, kas notiek mājās tajā laikā nedrīkstējām runāt, tā bija pieņemts. Mamma saņēmās aiziet no tēva tikai tad, kad mēs ar brāli jau bijām prom savā dzīvē. 
Arī es tad pārtraucu ar viņu kontaktēt dēļ viņa agresivitātes. Katra mūsu saruna izvērtās viņa kliegšanā un apvainojumos. Man jau tad bija savi bērni. Nodomāju, ka man vienreiz pietiek ļaut sevi pazemot.
Viņš pēc tam aizgāja diezgan ātri. Atsāku ar viņu komunicēt jau tad, kad uzzināju par neatgriezenisko diagnozi. Viņš vairs nerunāja loģiski, reizēm atradās it kā kaut kur citur. Mani ne vienm
ēr atpazina.
Man ir tik divējādas jūtas pret tēvu. Neskatoties uz visu, es viņu ļoti mīlēju. Varbūt tā arī ir mācība, pieņemt viņa izvēles un piedot? Ļaut viņam savu ceļu? Man reizēm joprojām liekas, ka esmu par kaut ko atbildīga.
Man arī tagad dzīvē jāmācās un jāpieņem, ka attiecības veido divas puses, ka tikai no manis vienas tās nav atkarīgas.
Iespējams es nespēju izprast, kas notika tēva dzīvē un kādu ietekmi tas atstāj uz mani gan apzināti, gan neapzināti, bet nesen izlasīta doma Igora Šuvajeva grāmatiņā „Freids”, mani iepriecināja un uzrunāja – Varbūt katrs pats ir sevis paša tēvs?
Es nevaru jums piederēt
Es nepiederu vīrietim, ar ko esmu kopā, es nevaru piederēt darba devējam, es nevaru uzklausīt draudzenes padomu un bez domāšanas rīkoties.
Esmu bijusi saviem darba devējiem ļoti lojāla, atbalstījusi darbības virzienus, pieņēmusi mērķus kā savus personīgos. Tomēr pamazām esmu nonākusi pie domas, ka darbs ir tikai darbs, to jāizdara labi, bet tam nevar emocionāli pieķerties. Izņēmums ir, ja tas ir mans bizness, kuru pati radu, kurā ieguldu sevi un strādāju sev. Vai arī tā ir konkrēta ideja, kuru vēlos realizēt. Algots darbs ne vienmēr dod atpakaļ arī emocionālu gandarījumu. Tāpēc, manuprāt, svarīgi ir nodalīt, kur beidzas darba pienākumi un kur sākās emocionāla iesaistīšanās. Emocijas veselīgi ir sniegt kādam, no kura tās iespējams arī saņemt.
Arī lieliskākās attiecības ar vīrieti, pat tādas, „līdz nāve mūs šķirs”, var ilgt arī tikai līdz attiecību nāvei. Ejam kopā līdz krusojumam un tad skatamies vai tālāk ejams kopā vai katram savs ceļš. Tā šodien ir dzīves realitāte, nekādu garantiju nav.
Es domāju par to, kā nepazaudēt sevi attiecībās. Sieviete ir tā, kas ātrāk pieķeras, kas kļūst atkarīga no attiecībām, kas vairāk gatava pielāgoties un pakļauties. Tādā veidā pazaudējot sevi, savu būtību. Kā būt attiecībās un nepazaudēt savu iekšējo kodolu? Kā pasargāt to veselu?
Sbigņevs Stankēvičš intervijā raidījumam „Rampas ugunis” stāstīja: „
Kad mani ievēlēja par kardinālu, savā pirmajā runā es teicu, ka pirmā prioritāte man būs iekšējā – saglabāt savu iekšējo brīvību un saikni ar Dievu.” Tas ir kā tāds veselīgais egoisms, pasargāt savu būtību, savu personību, neļaut notikumiem, cilvēkiem, viedokļiem raustīt, tiesības uz pašattīstīšanos, kontaktu ar savu iekšējo es un iekšējo Dievu, kam vienīgajam šajā dzīvē jādod atskaites.
Kad intervijā to toreiz dzirdēju, man tiešām pirmā doma bija, cik egoistiski viņš. Vai tiešām to izdodas realizēt? Bet tad padomāju un sapratu, ka labākās atbildes rodu, kad varu abstrahēties no situācijas un uzdot jautājumus – Ko es par to domāju? Kā es par to jūtos? Kurš ir labākais risinājums? Mierīgi izsverot visus par un pret.
Es neesmu reliģioza pēc savas būtības, un nav arī tā, ka es neticu kādam augstākam spēkam, visuma saprātam, Dievam, vai kā katrs to sauc, bet šādas pārdomas manī 
radās par savas būtības saglabāšanu.
Vai Dievs ir tas, kas ir līdzsvarojošais starp diviem cilvēkiem, starp cilvēku un sabiedību? Un vai tiešām viņam pieder mūsu dvēsele, mūsu dziļākā būtība?
Mana vecmāmiņa
Reiz, bērnībā, mana vecmāmiņa man teica: „Dzīve nav rožu dārzs”, man tad laikam bija kādi 5-6 gadi. Atceros, ka pie sevis padomāju, nu ko tu, vecmāmiņ, runā, kādas muļķības. Nu kā tad nav. Katrs gads bija tik garš. Vasaras siltas, ziemas sniegainas. Katrā gadalaikā bija savi prieki. Dzīve bija piedzīvojumu, brīnumu un sajūtu pilna.
Tai pat laikā, mana vecmāmiņa bija stipra un dzīvespriecīga, viņa prata strādāt un prata priecāties. Tikai laikam daudz ko dzīvē bija pieredzējusi. Mīlestības un pacietības viņai pietika gan mums ar brāli, gan brālēnam un māsīcai, kurus auklēt viņa vēlāk pārcēlās uz Lielvārdi.
Jelgavā vecmāmiņa strādāja pilī par komendanti. Viss, ko viņa darīja bija rūpīgi, kārtīgi un pamatīgi. Viņa prata sastrādāties ar cilvēkiem, prata saliedēt kolektīvu, kolēģi un padotie viņu cienīja. Kopā tika svinēti svētki, vecmāmiņa organizēja ekskursijas, kurās es arī tiku ņemta līdzi. Izbraukāju lielu daļu bijušās Savienības. Darbinieki liela daļa bija kundzes jau gados, bet tā bija dzirkstošākā un jautrākā kompānija, kādā biju bijusi un vecmāmiņa bija to dvēsele. Tika nemitīgi dziedāts, tik daudz dziesmu viņas zināja. Neviens kalns nebija par augstu un neviena grava par dziļu, lai sasniegtu. Laika apstākļi vienmēr bija piemēroti.
Pret mums mazbērniem vecmāmiņas pacietība bija neizmērojama. Kad sāku mācīties skolā, es sēdēju un sapņoju pie grāmatām. Manas domas nemitīgi klīda kaut kur projām. Tad vecmāmiņa no kādas 2. klases sēdēja un nodarbojās ar mani, kamēr izmācījos un izpildīju visus mājas darbus. Manas sekmes skolā tad uzlabojās, atceros, ka saņēmu grāmatu par labām un teicamām sekmēm.
Ka viņa iziet no pacietības, pieredzēju tikai reizi. Man bija jāpilda kāds skolas darbs, bet es negribēju, tagad īsti neatceros, ko es viņai pateicu, bet atceros, ka tas bija ļoti bezkaunīgi, ka atbildēju viņai aizskaroši un izaicinoši. Viņa ļoti sadusmojās un iesita man. Tas nebija neko stipri, bet neveiksmīgi, jo man pa degunu sāka tecēt asinis. Tā, vispār man liekas, bija vienīgā reize, kad redzēju viņu dusmīgu un pirmā un vienīgā, kad viņa man tika iesitusi.
Viņa prata strādāt, rūpējās par māju, lika arī mums kādu darbiņu, bet pēc tam mēs gājām kopā peldēties un sauļoties uz upi, vai iepirkties. Viņai vienmēr bija līdzi somā kaut kas ēdams un dzerams bērniem. Reizēm mēs mēdzām iegriezties kafejnīcā „Rīdziņa” un apēst pa ābolkūkai vai napoleonam.
Vectētiņš nomira, kad vecmāmiņai bija 40 gadu. Es vectētiņu neesmu satikusi, jo viņš nomira vēl pirms manas dzimšanas.
No mammas teiktā un viņas pašas izteikumiem, zinu, ka viņai pēc tam bija pielūdzēji. Ģimene uz to skatījās ar zināmu nosodījumu. Viņa tā arī neizveidoja citas attiecības. Veltīja sevi mums ar brāli, tad pārcēlās uz Lielvārdi un audzināja meitas bērnus, lai meita varētu atgriezties darbā. Būtībā viņa vadīja tur saimniecību daudzus gadus.
Ar manu tēvu viņai bija saspīlētas attiecības. Viņa vienmēr bija uzmanīga un diplomātiska, bet viņa attieksme bija tāda kā nievājoša. Tā arī īsti neesmu sapratusi, kas bija nesaskaņu iemesls un, kas veidoja tēva nesavaldīgo raksturu.
Dzīves beigās vecmāmiņas veselība pasliktinājās, viņai bija grūti staigāt un viņa viena nevarēja iziet no mājas. Brālēns bija tas, kurš parūpējās par viņu, izvadāja uz Jelgavu uz kapiem un pie ārstiem. Taču viņas gars bija stiprs līdz pēdējam brīdim.
Es priecājos, ka man izdevās aizbraukt pie viņas īsi pirms viņas nāves un parunāties „par veciem laikiem”, par tēvu un par viņa bērnību.
Mēs ar draugu aizbraucām pie viņas uz Ziemassvētkiem, viņai tad bija 86 gadi. Nebijām īpaši pieteikušies un kad nācām iekšā pa durvīm, viņa sauca, lai tikai neskatāmies uz viņu, viņai esot skaistumkopšanas procedūras. Viņa bija kaut ko bija ieziedusi matos, kas vēl bija jātur kādu laiku. Viņa vienmēr darīja kaut ko savā labā gan skaistumam, gan veselībai. Arī kleitas viņai vienmēr bija šūtas pie šuvējas.
Kaut viņas kājas pavisam neklausīja, viņa bija noskaņota doties uz pensionāru Ziemassvētku balli Jelgavas pilī un teicās pierunāt znotu viņu turp aizvest.
Viņa nedaudz pastāstīja par tēvu un tikai pateica savu reizēm lietoto frāzi: mātes vienmēr grib bērniem tikai to labāko.
Pēc mēneša, janvāra beigās viņa aizgāja, miegā.
Es domāju, ka man ir jābūt viņas spēkam, viņas mākai priecāties, kaut kur arī viņas lielajai pašapziņai. Paldies Tev, vecmāmiņ!
Kad tas notika, es no brālēna uzņēmos daļu rūpju par bēru organizēšanu.
Ceremonija, bēru mielasts, radu un bijušo kolēģu apziņošana. Darbojos kā pulkstenis un nespēju just zaudējumu un sēras. Vienmēr esmu pratusi kritiskās situācijās saglabāt vēsu prātu un rīkoties. Bēru priekšvakarā ar draudzeni aizbraucām līdz kapiem, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtīgi izdarīts. Tikai tad, aizejot un ieraugot vaļējo kapu, līdz manīm nonāca sajūta, ka vecmāmiņa ir mirusi un, ka mēs viņu šeit ģimenes kapos apglabāsim. Es izplūdu asarās.
Vecmāmiņa mēdz nākt pie manis sapņos, kad man jāizlemj vai jāsaprot kas svarīgs.
Dzīves ģeometrija
Jau pamatskolā skolotāja stāstīja, ka pastāv zināmā un nezināmā attiecība, jo vairāk mēs zinām, jo vairāk mēs saprotam, ka nezinām. Tad negribējās tam piekrist, un kāpēc tad vispār mācīties? Vēl vēlāk vienkārši pati šī frāze likās neloģiska, kaut uz savas ādas, mācoties un studējot, biju pārliecinājusies, ka izpētot kādu lietu vai parādību, saproti, vēl ar to saistīts tik daudz nezināma, ko vēl varētu apgūt. Līdz kamēr nesen ieraudzīju frāzes ģeometrisku atspoguļojumu, ja zināšanas ir kā lode un tās virsma saskare ar nezināmo, tad jo lielāka lode- zināšanas, jo lielāks saskarsmes laukums ar nezināmo. Mani šādas sīkas atklāsmes sajūsmina- juhū, ak tā tas ir!
Man ir kāda draudzene, māksliniece, viņa strādā tehnikā, kas ir kaut kas starp glezniecību un tēlniecību, izmantojot savos darbos gaismēnu spēli, lokot audeklu un citus materiālus, tā radot darbos telpisku efektu. Viņa pirms pāris gadiem gatavoja izstādi un viņai ieceres realizēšanai vajadzēja no papīra izlocīt figūras veidojot tās no vienas loksnes. Strādājot, viņa atklāja ka, lai izveidotu iecerēto viņai matemātiski precīzi jāizrēķina, jāuzzīmē un jāizgriež figūras forma, lai to precīzi varētu salocīt vēlamajā objektā. Šķietami dīvainu atklāsmi toreiz dzirdēju no viņas: pastāvēt šajā pasaulē var tikai tas, kas ir matemātiski pareizi. Tas man lika aizdomāties par dzīves modeļiem, ko veidojam. Par to, cik atdodam un cik saņemam. Cik katrs savā iekšējā uzbūvē esam stabili, līdzsvarā un uz ko tiecamies. Bet varbūt arī plašākā nozīmē – kāda sabiedrība esam un vai tā tādā veidā varēs turpināt pastāvēt?
Asimptota ir taisne, kurai bezgalībā neierobežoti tuvojas līkne, nekad ar to nesaskaroties. Vai tā ir, kad satiekas divi cilvēki, – ir iespēja tikai bezgalīgi tuvoties un nekad līdz galam viens otru neiepazīt?…
Kas mani tracina
Pirms pāris nedēļām biju uz Viestura Rudzīša semināru par Aspaziju, viņas māti un mātes māti (iesaku pasekot telpas Mansards piedāvājuma, tur reizēm notiek interesantas tikšanās). Dakteris savā prezentācijā demonstrēja, ka sievietes mēdz ilgstoši sērot par zaudējumiem, apvienoties zināmā sieviešu solidaritātē, sērot un izstumt vīriešus. Viņi jūtas nevajadzīgi. Sāk, piemēram, dzert.Saprotams, ka Rudzītis kā pētnieks izvirza, atsedz šādu problēmu, bet no Rudzīša kā ārsta gribētos dzirdēt arī kādu risinājumu šadai situācijai.
Bet tā jau nav tikai daktera Rudzīša problēma, tā ir sabiedrības kopumā un katra indivīda problēma par izprtatni, par briedumu, par pieprasījumu sabiedrībā.
Kāda ir vīrieša loma un kāda sievietes loma mūsu sabiedrībā, kāda vērtība ir ģimenei un atbildībai? Pazīstamais jurists Aivars Borokovs žurnālā „Annas psiholoģija” intervijā par vīriešu lomu šodien Latvijas sabiedrībā stāstīja, ka piedalījies MK sēdē par valsts iestāžu vadītāju amatu nolikumu – ”Un tad es uzdevu jautājumu, kas visos izraisīja smiekus, – kam labāka reputācija: vīrietim ar divām sievām un četrām partijām vai čertām sievām un divām partijām. Kas vairāk sit pa reputāciju – mainīt sievu vai partiju?” – gribētos, lai sabiedrības acīs ģimenei būtu vērtība. Lai cilvēciskām attiecībām būtu vērtība. Lai būtu tāds pieprasījums sabiedrībā pret politiķiem, vadošos amatos esošiem cilvēkiem.
Pazīstams jurists var atļauties izteikt provokatīvu viedokli, par ko var arī pasmieties un paust uzskatu, ka cilvēkiem, kas nav mācējuši saglabāt savu ģimeni, politikā nav ko darīt. Man ar skumjām jāsecina, ka tas nav pieprasījums no sabiedrības, būt atbildīgam.
Domāju, lai to risinātu, nepieciešams brīvi iegūt zināšanas par attiecību veidošanu ģimenē. Par vīriešu un sieviešu atšķirīgajiem uztveres un rīcības veidiem. Par lomām sabiedrībā, pārī un ģimenē.
radi sevi 