Kas notiek ar mūsu vīriešiem? Ko mēs, sievietes, ar viņiem darām? Domāju, sievietēm jāapzinās savu spēku mātes, māsas, sievas, mīļotās, arī skolotājas lomā. Lielā mērā viņas radījušas tos vīriešus, kas mums patreiz ir līdzās un sabiedrībā.
Mīlestība, rūpēšanās, iedvesmošana, cieņa, ir tie rīki, kuriem jābūt sievietes arsenālā.
Bet, iespējams, vīrieši paši lielā mērā ir atbildīgi par savu vīrišķību, lomu dzīvē un svarīgajām attiecībām?
Es maz redzēju savu vectētiņu – mammas tēti. Viņš nomira, kad man bija
5 gadi. Viņš bija skolotājs, skolas direktors Garozas skolā. Domāju, viņa audzēkņi viņu mīlēja, jo atceros, ka vecmāmiņa cepa brīnumgardas biskvīta ruletes, kad pulciņš jauniešu no skolas nāca ciemos uz mājām.
Vecmāmiņa nestrādāja algotu darbu vispār, viņa rūpējās par māju, saimniecību un trīs bērniem. Vectētiņš viņai neļāva turēt vairāk par 10 vistām un 1 govi, lai viņa nenogurtu. Viņu mājās vienmēr bija saticība, asāku vārdu pārmaiņu nekad nebija. Es atceros, kā viņš mani šūpoja uz kājas un kā jokojās ar savām meitām. Mamma ļoti mīlēja savu tēti.
Mans tētis zaudēja savu tēvu vidusskolas laikā. Pret savu mammu un māsu viņa attieksmē bija kaut kas dīvains. Atceros, kā viņš mēdza teikt „mīļā mammīte” un „mīļā māsiņa”, bet ar tādu nievājošu attieksmi.
Tēvs bija ļoti izskatīgs, talantīgs, daudz lasīja, viņam piemita izcilas matemātiķa spējas, tomēr viņš sevi nerealizēja profesionāli.
Es atceros daudz alkohola, agresivitātes, egocentriskums un paštaisnums līdz galējai robežai, tikai viņa viedoklis vai skandāls. Nespēja uzņemties atbildību.
Arī viņš savu tēvu dievināja.
Kas tas bija? Vai vecāki nebija ko ieaudzinājuši? Kas viņam bija pietrūcis? Kāpēc tik talantīgs cilvēks sevi degradē?
Mamma dzīvoja ar viņu, kaut dzīve mājās bija pastāvīga nedrošība. Par to, kas notiek mājās tajā laikā nedrīkstējām runāt, tā bija pieņemts. Mamma saņēmās aiziet no tēva tikai tad, kad mēs ar brāli jau bijām prom savā dzīvē. 
Arī es tad pārtraucu ar viņu kontaktēt dēļ viņa agresivitātes. Katra mūsu saruna izvērtās viņa kliegšanā un apvainojumos. Man jau tad bija savi bērni. Nodomāju, ka man vienreiz pietiek ļaut sevi pazemot.
Viņš pēc tam aizgāja diezgan ātri. Atsāku ar viņu komunicēt jau tad, kad uzzināju par neatgriezenisko diagnozi. Viņš vairs nerunāja loģiski, reizēm atradās it kā kaut kur citur. Mani ne vienm
ēr atpazina.
Man ir tik divējādas jūtas pret tēvu. Neskatoties uz visu, es viņu ļoti mīlēju. Varbūt tā arī ir mācība, pieņemt viņa izvēles un piedot? Ļaut viņam savu ceļu? Man reizēm joprojām liekas, ka esmu par kaut ko atbildīga.
Man arī tagad dzīvē jāmācās un jāpieņem, ka attiecības veido divas puses, ka tikai no manis vienas tās nav atkarīgas.
Iespējams es nespēju izprast, kas notika tēva dzīvē un kādu ietekmi tas atstāj uz mani gan apzināti, gan neapzināti, bet nesen izlasīta doma Igora Šuvajeva grāmatiņā „Freids”, mani iepriecināja un uzrunāja – Varbūt katrs pats ir sevis paša tēvs?
radi sevi 