Es nevaru jums piederēt

119H

Es nepiederu vīrietim, ar ko esmu kopā, es nevaru piederēt darba devējam, es nevaru uzklausīt draudzenes padomu un bez domāšanas rīkoties.

Esmu bijusi saviem darba devējiem ļoti lojāla, atbalstījusi darbības virzienus, pieņēmusi mērķus kā savus personīgos. Tomēr pamazām esmu nonākusi pie domas, ka darbs ir tikai darbs, to jāizdara labi, bet tam nevar emocionāli pieķerties. Izņēmums ir, ja tas ir mans bizness, kuru pati radu, kurā ieguldu sevi un strādāju sev. Vai arī tā ir konkrēta ideja, kuru vēlos realizēt. Algots darbs ne vienmēr dod atpakaļ arī emocionālu gandarījumu. Tāpēc, manuprāt, svarīgi ir nodalīt, kur beidzas darba pienākumi un kur sākās emocionāla iesaistīšanās. Emocijas veselīgi ir sniegt kādam, no kura tās iespējams arī saņemt.

Arī lieliskākās attiecības ar vīrieti, pat tādas, „līdz nāve mūs šķirs”, var ilgt arī tikai līdz attiecību nāvei. Ejam kopā līdz krusojumam un tad skatamies vai tālāk ejams kopā vai katram savs ceļš. Tā šodien ir dzīves realitāte, nekādu garantiju nav.

Es domāju par to, kā nepazaudēt sevi attiecībās. Sieviete ir tā, kas ātrāk pieķeras, kas kļūst atkarīga no attiecībām, kas vairāk gatava pielāgoties un pakļauties. Tādā veidā pazaudējot sevi, savu būtību. Kā būt attiecībās un nepazaudēt savu iekšējo kodolu? Kā pasargāt to veselu?

Sbigņevs Stankēvičš intervijā  raidījumam „Rampas ugunis” stāstīja: „fresh_photo_challenge_jenhooksKad mani ievēlēja par kardinālu, savā pirmajā runā es teicu, ka pirmā prioritāte man būs iekšējā – saglabāt savu iekšējo brīvību un saikni ar Dievu.”  Tas ir kā tāds veselīgais egoisms, pasargāt savu būtību, savu personību, neļaut notikumiem, cilvēkiem, viedokļiem raustīt, tiesības uz pašattīstīšanos, kontaktu ar savu iekšējo es un iekšējo Dievu, kam vienīgajam šajā dzīvē jādod atskaites.

Kad intervijā to toreiz dzirdēju, man tiešām pirmā doma bija, cik egoistiski viņš. Vai tiešām to izdodas realizēt? Bet tad padomāju un sapratu, ka labākās atbildes rodu, kad varu abstrahēties no situācijas un uzdot jautājumus – Ko es par to domāju? Kā es par to jūtos? Kurš ir labākais risinājums? Mierīgi izsverot visus par un pret.

Es neesmu reliģioza pēc savas būtības, un nav arī tā, ka es neticu kādam augstākam spēkam, visuma saprātam, Dievam, vai kā katrs to sauc, bet šādas pārdomas manī free-spiritradās par savas būtības saglabāšanu.

Vai Dievs ir tas, kas ir līdzsvarojošais starp diviem cilvēkiem, starp cilvēku un sabiedību? Un vai tiešām viņam pieder mūsu dvēsele, mūsu dziļākā būtība?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s