Reiz, bērnībā, mana vecmāmiņa man teica: „Dzīve nav rožu dārzs”, man tad laikam bija kādi 5-6 gadi. Atceros, ka pie sevis padomāju, nu ko tu, vecmāmiņ, runā, kādas muļķības. Nu kā tad nav. Katrs gads bija tik garš. Vasaras siltas, ziemas sniegainas. Katrā gadalaikā bija savi prieki. Dzīve bija piedzīvojumu, brīnumu un sajūtu pilna.
Tai pat laikā, mana vecmāmiņa bija stipra un dzīvespriecīga, viņa prata strādāt un prata priecāties. Tikai laikam daudz ko dzīvē bija pieredzējusi. Mīlestības un pacietības viņai pietika gan mums ar brāli, gan brālēnam un māsīcai, kurus auklēt viņa vēlāk pārcēlās uz Lielvārdi.
Jelgavā vecmāmiņa strādāja pilī par komendanti. Viss, ko viņa darīja bija rūpīgi, kārtīgi un pamatīgi. Viņa prata sastrādāties ar cilvēkiem, prata saliedēt kolektīvu, kolēģi un padotie viņu cienīja. Kopā tika svinēti svētki, vecmāmiņa organizēja ekskursijas, kurās es arī tiku ņemta līdzi. Izbraukāju lielu daļu bijušās Savienības. Darbinieki liela daļa bija kundzes jau gados, bet tā bija dzirkstošākā un jautrākā kompānija, kādā biju bijusi un vecmāmiņa bija to dvēsele. Tika nemitīgi dziedāts, tik daudz dziesmu viņas zināja. Neviens kalns nebija par augstu un neviena grava par dziļu, lai sasniegtu. Laika apstākļi vienmēr bija piemēroti.
Pret mums mazbērniem vecmāmiņas pacietība bija neizmērojama. Kad sāku mācīties skolā, es sēdēju un sapņoju pie grāmatām. Manas domas nemitīgi klīda kaut kur projām. Tad vecmāmiņa no kādas 2. klases sēdēja un nodarbojās ar mani, kamēr izmācījos un izpildīju visus mājas darbus. Manas sekmes skolā tad uzlabojās, atceros, ka saņēmu grāmatu par labām un teicamām sekmēm.
Ka viņa iziet no pacietības, pieredzēju tikai reizi. Man bija jāpilda kāds skolas darbs, bet es negribēju, tagad īsti neatceros, ko es viņai pateicu, bet atceros, ka tas bija ļoti bezkaunīgi, ka atbildēju viņai aizskaroši un izaicinoši. Viņa ļoti sadusmojās un iesita man. Tas nebija neko stipri, bet neveiksmīgi, jo man pa degunu sāka tecēt asinis. Tā, vispār man liekas, bija vienīgā reize, kad redzēju viņu dusmīgu un pirmā un vienīgā, kad viņa man tika iesitusi.
Viņa prata strādāt, rūpējās par māju, lika arī mums kādu darbiņu, bet pēc tam mēs gājām kopā peldēties un sauļoties uz upi, vai iepirkties. Viņai vienmēr bija līdzi somā kaut kas ēdams un dzerams bērniem. Reizēm mēs mēdzām iegriezties kafejnīcā „Rīdziņa” un apēst pa ābolkūkai vai napoleonam.
Vectētiņš nomira, kad vecmāmiņai bija 40 gadu. Es vectētiņu neesmu satikusi, jo viņš nomira vēl pirms manas dzimšanas.
No mammas teiktā un viņas pašas izteikumiem, zinu, ka viņai pēc tam bija pielūdzēji. Ģimene uz to skatījās ar zināmu nosodījumu. Viņa tā arī neizveidoja citas attiecības. Veltīja sevi mums ar brāli, tad pārcēlās uz Lielvārdi un audzināja meitas bērnus, lai meita varētu atgriezties darbā. Būtībā viņa vadīja tur saimniecību daudzus gadus.
Ar manu tēvu viņai bija saspīlētas attiecības. Viņa vienmēr bija uzmanīga un diplomātiska, bet viņa attieksme bija tāda kā nievājoša. Tā arī īsti neesmu sapratusi, kas bija nesaskaņu iemesls un, kas veidoja tēva nesavaldīgo raksturu.
Dzīves beigās vecmāmiņas veselība pasliktinājās, viņai bija grūti staigāt un viņa viena nevarēja iziet no mājas. Brālēns bija tas, kurš parūpējās par viņu, izvadāja uz Jelgavu uz kapiem un pie ārstiem. Taču viņas gars bija stiprs līdz pēdējam brīdim.
Es priecājos, ka man izdevās aizbraukt pie viņas īsi pirms viņas nāves un parunāties „par veciem laikiem”, par tēvu un par viņa bērnību.
Mēs ar draugu aizbraucām pie viņas uz Ziemassvētkiem, viņai tad bija 86 gadi. Nebijām īpaši pieteikušies un kad nācām iekšā pa durvīm, viņa sauca, lai tikai neskatāmies uz viņu, viņai esot skaistumkopšanas procedūras. Viņa bija kaut ko bija ieziedusi matos, kas vēl bija jātur kādu laiku. Viņa vienmēr darīja kaut ko savā labā gan skaistumam, gan veselībai. Arī kleitas viņai vienmēr bija šūtas pie šuvējas.
Kaut viņas kājas pavisam neklausīja, viņa bija noskaņota doties uz pensionāru Ziemassvētku balli Jelgavas pilī un teicās pierunāt znotu viņu turp aizvest.
Viņa nedaudz pastāstīja par tēvu un tikai pateica savu reizēm lietoto frāzi: mātes vienmēr grib bērniem tikai to labāko.
Pēc mēneša, janvāra beigās viņa aizgāja, miegā.
Es domāju, ka man ir jābūt viņas spēkam, viņas mākai priecāties, kaut kur arī viņas lielajai pašapziņai. Paldies Tev, vecmāmiņ!
Kad tas notika, es no brālēna uzņēmos daļu rūpju par bēru organizēšanu.
Ceremonija, bēru mielasts, radu un bijušo kolēģu apziņošana. Darbojos kā pulkstenis un nespēju just zaudējumu un sēras. Vienmēr esmu pratusi kritiskās situācijās saglabāt vēsu prātu un rīkoties. Bēru priekšvakarā ar draudzeni aizbraucām līdz kapiem, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtīgi izdarīts. Tikai tad, aizejot un ieraugot vaļējo kapu, līdz manīm nonāca sajūta, ka vecmāmiņa ir mirusi un, ka mēs viņu šeit ģimenes kapos apglabāsim. Es izplūdu asarās.
Vecmāmiņa mēdz nākt pie manis sapņos, kad man jāizlemj vai jāsaprot kas svarīgs.
radi sevi 