Jau pamatskolā skolotāja stāstīja, ka pastāv zināmā un nezināmā attiecība, jo vairāk mēs zinām, jo vairāk mēs saprotam, ka nezinām. Tad negribējās tam piekrist, un kāpēc tad vispār mācīties? Vēl vēlāk vienkārši pati šī frāze likās neloģiska, kaut uz savas ādas, mācoties un studējot, biju pārliecinājusies, ka izpētot kādu lietu vai parādību, saproti, vēl ar to saistīts tik daudz nezināma, ko vēl varētu apgūt. Līdz kamēr nesen ieraudzīju frāzes ģeometrisku atspoguļojumu, ja zināšanas ir kā lode un tās virsma saskare ar nezināmo, tad jo lielāka lode- zināšanas, jo lielāks saskarsmes laukums ar nezināmo. Mani šādas sīkas atklāsmes sajūsmina- juhū, ak tā tas ir!
Man ir kāda draudzene, māksliniece, viņa strādā tehnikā, kas ir kaut kas starp glezniecību un tēlniecību, izmantojot savos darbos gaismēnu spēli, lokot audeklu un citus materiālus, tā radot darbos telpisku efektu. Viņa pirms pāris gadiem gatavoja izstādi un viņai ieceres realizēšanai vajadzēja no papīra izlocīt figūras veidojot tās no vienas loksnes. Strādājot, viņa atklāja ka, lai izveidotu iecerēto viņai matemātiski precīzi jāizrēķina, jāuzzīmē un jāizgriež figūras forma, lai to precīzi varētu salocīt vēlamajā objektā. Šķietami dīvainu atklāsmi toreiz dzirdēju no viņas: pastāvēt šajā pasaulē var tikai tas, kas ir matemātiski pareizi. Tas man lika aizdomāties par dzīves modeļiem, ko veidojam. Par to, cik atdodam un cik saņemam. Cik katrs savā iekšējā uzbūvē esam stabili, līdzsvarā un uz ko tiecamies. Bet varbūt arī plašākā nozīmē – kāda sabiedrība esam un vai tā tādā veidā varēs turpināt pastāvēt?
Asimptota ir taisne, kurai bezgalībā neierobežoti tuvojas līkne, nekad ar to nesaskaroties. Vai tā ir, kad satiekas divi cilvēki, – ir iespēja tikai bezgalīgi tuvoties un nekad līdz galam viens otru neiepazīt?…
radi sevi 