Iesākumā daudz jautājumu

Šobrīd, kad mani bērni ir izauguši, jau kādu brīdi „prom no mājām” un paši veido savu dzīvi, manas attiecības ar vīrieti pirms kāda laka ir izirušas, esmu izdzīvojusi gan šķiršanās sāpes, gan „tukšās ligzdas” sindromu, meklēju jaunu jēgu un pamatu savai dzīvei. Man gribās dalīties ar tām domām un atziņām ko gūstu, pieņemu, ka ir daudzas sievietes, kas piedzīvo ko līdzīgu un meklē ar ko piepildīt dzīvi turpmāk.

Vēlos parunāt par vērtībām. Kādu laiku pēc šķiršanās domāju, ka cilvēki visapkārt tik viegli precas un šķiras un, ka varbūt nav vērts veidot dziļākas attiecības, ka sieviete ir tā, kas iegulda savu siltumu, gudrību un rūpes un ka var vienā brīdī nepamanīt, ka esi kaut ko būtisku pazaudējusi un ka dzīve būtībā izjūk. Ka vajag vieglāk, vajag “virspusējāk” uztvert dzīvi un attiecības, ka tā tagad ir pieņemts un normāli. Es neuzstāju uz kādu patiesību, tikai dalos savās sajūtās. Šobrīd šajā situācijā redzu divus ceļus – vilties dzīvē un eksistēt kā sanāk vai meklēt zināšanas, izpratni, domubiedrus un veidot, radīt sevi jaunā kvalitātē.

Arguments par labu tālākai izaugsmei ir mani bērni, viņi ir tie, kas uzsāk savu dzīvi, veidos savas ģimenes, īstenos vērtības, kas ir viņos un ceru nenomaldīsies šodien daudz kur valdošajā visatļautībā, virspusējībā, infantilismā. Negribu nevienu apvainot, šķiet, ka man pašai pēdējā laikā piemīt šīs īpašības vai reizēm ļaujos tām. Kad vēroju savus bērnus, redzu, kā viņi māk draudzēties, veidot attiecības, uzņemties atbildību un man par to tiešām ir prieks.

Mana vēlēšanās ir atkal mācīties, mani interesē kultūra, vēsture, psiholoģija. Īsti studijas ar vairāku gadu saistībām gan laika ziņā, gan finansiāli šobrīd nevēlos uzsākt, ilgstošus kursus nevaru atļauties finansiālu apsvērumu dēļ, vismaz, kamēr nomaksāšu par mammas aprūpi nē, tāpēc esmu atradusi risinājumu skatīties mājās filmas un raidījumus internetā un bibliotēkā izvēlēties grāmatas. Apmeklēju arī nelielus seminārus par tēmām, kas mani interesē, nedārgus. Teātra izrādes un mūzikas koncertus, kas mani emocionāli uzlādē.

Šobrīd man vairāk ir jautājumu nekā atbilžu. Un tie ir jautājumi sev pašai, kādas ir tieši manas atbildes?

Gan nopietni, gan nedaudz ar humoru. Vai ir dzīve pēc 40, 50 :)? Vai noteikti ir kas jārada un jādod citiem, vai var vienkārši dzīvot, dzīvot sev? Kas ir kopīgi mērķi attiecībās, ja nav vairs aktuāla tradicionālā ģimene ar kopīgiem bērniem?

Kamēr audzināju bērnus, bija rūpes un pienākumi, arī attiecībās bija mērķi un ieceres, rūpes par māju, kas aizņēma laiku un domas, darbs un karjera. Kaut kur, kādā brīdī šajā laikā esmu pazaudējusi kādu savu radošo daļu, vai iespējams tagad to atgūt, pie tās atgriezties? No otras puses, tad jutos vajadzīga, sasniegumiem un mērķiem bija jēga. Ko tieši darīt ar sajūtu, kad dzīvi vairs nediktē ierastais ritms un pienākumi un jāsastopas ar sevi pašu?

Es vēlos šeit padalīties ar lasīto un dzirdēto ar saviem iespaidiem un domām. Jautājumi būs vairāk no manas personīgās pieredzes un lietas un parādības, kas mani aizskar, uzrunā. Atbildes uz tiem meklēju sarunās, lasītajā un filmās, pētījumos un ekspertu viedokļos, tradicionālajās reliģijās, ne ezotērikā.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s